25.04 17:00-18:30
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 3
Sveikas, dārgās meitenes! Mums ar puncīti jau 34 nedēļas un 2 dienas. Daudz ko gribas ar jums apspriest, bet trakākā tēma mums tagad ir - brauciens sabiedriskajā transportā.
Tā kā man nav autovadītāja apliecības, jā un vispār es paniski baidos sēdēt pie stūres, tad pa dienu pārvietojos sabiedriskajā transportā. Un tas nav ne maz, ne daudz - 3 reizes nedēļā ar tramvaju līdz darbam un pāris vakarus pēc dēla uz dārziņu. Diemžēl, pasažieru attieksme pret grūtnieci ne vienmēr iepriecina.
Es neesmu sevišķi nekaunīga, nu vismaz tik ļoti, lai pieprasītu sev sēdvietu. Uzskatu, ka tas ir pazemojoši, un nedod Dievs, kāds vēl manā virzienā izteiks negatīvas piezīmes. Vispār baidos no negatīvisma, jo mana mazā meitiņa vēl ir tik ļoti neaizsargāta.
Kad braucu no rīta, parasti vismaz viena brīva vieta ir, un izdodas piesēst. Bet, kad braucu atpakaļ uz mājām ap vieniem - diviem pa dienu, nez kāpēc transports ir pilns ar skolniekiem un vecmāmiņām, kā arī bezdarbniekiem vīriešiem. Ja redzu vīrieti, nostājos viņam pretī, parasti viņiem pamostas sirdsapziņa ātrāk, bet jāatzīst, ka ne vienmēr tas tā notiek.
Ir daži eksemplāri, kas sāk nekaunīgi, spītīgi it kā skatīties pa logu, un tādi mani parasti neredz necik. Visbiežāk sēdvietu dod sievietes, droši vien tādas, kam ir bērni, jo jaunās meitenes izliekas, ka neko neredz.
Skumji, ka skolēni ap 10-14 gadu vecumu sēž un nedod vietu ne vecmāmiņām, ne grūtniecēm. Es principā vietu neprasu, neesmu viņu māte, lai mācītu viņiem, kā jādzīvo.
Parasti stress mani piemeklē tieši braucot sastrēgumstundā (17:00-18:00), kad braucu ar dēlu no dārziņa. Transports ir pilns, vietu nav, un es stāvu ar puncīti un bērnu pie rokas, kurš mētājas no vienas puses uz otru kā lupatu lellīte. Un sēž kaut kāda caca priekšējā sēdeklī un skatās pa logu.
Nu jau es cenšos tam visam pieiet ar humoru. Maksītis man reiz jautāja - vai tā ir invalīde, ka viņa tur sēž un mēs stāvam. Es atbildu - nezinu, dēliņ, iespējams. Un tā nu mēs braucām, viņa dzirdēja un pat nepiecēlās, lai dotu vietu mums, kamēr aizbrauca līdz savai pieturai, lai kāptu ārā un tipinātu uz saviem papēdīšiem.
Vēl arī bija gadījums, kad es sēdēju, uz ceļgaliem man soma. Iekāpj vecītis un no visas jaunatnes izvēlas mani, nostājas blakus sāk teikt, ka viņam grūti stāvēt. Ko darīt tādā situācijā - piekāpties viņam, vai attaisīt jaku un parādīt savu 102cm lielo vēderu? Pateikt, ka esmu stāvoklī un tāpēc te tik nekaunīgi sēžu?
Nesaprotu..
Vai tev grūtniecības laikā sabiedriskajā transportā kāds deva sēdvietas?
Kā tu uzskati, vai grūtniecei ir jāpieprasa sev vieta?
Vai tu devi vietu citām topošajām māmiņām?
Jūsu Sabīne un Punča iemītniece
cik sieviešu tik viedokļi,zinu meitenes,kas tiešām grūtniecības laikā pārtop par bezspēcīgiem zvirbuļiem,kas nu nespēj vairs neko,ja vēļ jāpanes banānu ķekars maisiņā tad nu vispār gals klāt😃bet ir arī tādas,kas turpina savu ikdienas soli tādu kāds tas ir bijis līdz šim,iet uzdarbu,brauc ar auto,sporto,atpūšas,utt.nenososdu ne vienu ne otru variantu,tikai nevajag slīgt galējībās tad tak viss būs kārtībā,jo grūtniecība tak nav nekāda slimība-izbaudam/izbaudiet to🌷
ak dievs,es atvainojos,ko tad man tagad no mājas ārā neiziet,un kā tad ir ar tām sievietēm,kas pašas brauc pie stūres ikdienā?
nevajag jau dramatizēt it visu,jāsargā sevi un tad Dieviņš ari tevi sargās,bet nevajag jau paranojās ieslīgt,vot tas ir jocīgi gan
Tev ne reizi neienāca prātā doma, ka , sabiedriskajam transportam bremzējot, tu vari savainot sevi, vēderu? Tiešām jocīgi...
Es ,kad vēl biju grūtniece ikdienā pārvietojos ar sab.transportu,darbā pavadīju 12h kājās stāvot,mājās braucot 40min bija jāpavada ceļā,bet man nekad i prātā nav ienākusi doma,ka tikai tapēc,ka esmu grūtniece man būtu jāsēž,nez tas laikam no cilvēka atkarīgs,bija vieta sēdos nebija stāvēju,bet nejau iet kādam klāt,spilēt vēderu,lai redz un laiž sēdēt😃tāpat tā jaunā meitene varbūt brauc no darba kur 12h stāvējusi kājās un ticiet man,es zinu,kā tad sāp kājas,un viņai ir visas tiesības sēdēt.tapēc domāju,ka šis jautājums ir atkarīgs no katra paša cilvēka,
vai, nebija domāts ka atbilde ikurāt Bruņurupucei, bet vienkārši komentārs.
Es gan vienmēr dodu vietu grūtniecēm, taču nepētu katru iekšā kāpēju, tāpēc var jau būt, ka esmu kādreiz arī sēdējusi un nemanījusi. Bieži lasu vai vienkārši aizdomājos, skatoties pa logu. Nē, negribu pamanīt punci, piedodiet, man citas domas prātā. Ja pamanu, protams, piedāvāju vietu, bet tiešām varu nepamanīt.
Ja tiešām grūti nostāvēt un neviens nav pamanījis, vajag palūgt vietu, nevis stāvēt un rūgt.
Pārspriedumi par to, kurš samaksājis vairāk un kuram tāpēc lielākas tiesības braukt, gan ir stulbums, atvainojiet. Ir tikai normāli cilvēcīgi piedāvāt sēdvietu tam, kuram acīmredzami ir grūtāk nostāvēt nekā tev.
Starppilsētu autobusos gan, piedodiet, ir iespēja biļeti iegādāties laicīgi, ar garantētu sēdvietu.
Man nedaudz gribas aizstāvēt skolniekus. Viņiem tās mugursomas ir tiks smagas un piebāztas, ja viņi vēl stāv, tad vispār aizsprosto visu eju un grozoties belž citiem un , manupārt, vienīgais glābiņš, ja viņi apsēžas un netraucē citiem.
N ja - bet loģika jau viņiem nestrādā paskaitļot, ka viņi pieturā tik desmit, bet biebraucis ir tukšs trollejbuss kurā vietas 3x vairāk.
PAr skolnieciņiem arī smiekli nāk - cik bieži kādam pirklasniekam nav nācies kāpjot ārā uz kājas uzbraukt, jo šies stāv durvīs un kad man jākāpj ārā, tad nedomā pavirzīties maliņā, lai ar ratinīem var izbraukt. Bet parasti jau atvainojos un saku ka jāpaiet maliņā, lai varu tikt ārā un tad skolnieciņš vāru smiadu izmoka, ka nekas traks jau neesot bijis.
Uh - mūsu troļļuka galapunktā pensīšu kaujas pie durvīm pirms iekāpsānas ir tik amizants skats 😃
Es jau nekrītu uz mutes - vienmēr palūdzu lai paliaž, bet toreiz tas tēvainis bija vnk fenomenāls gadījums. Par laimi mani metās aizstāvēt tie, kuriem bija man jātiek garām. 😃
Ai... Šī ir viena no tām tēmām, kas vienmēr uzkurina ugusntiņu un gribās pažēloties, Jā - neizmantoju gan sabiedrisko katru dienu, jo sēžot ar mazo tādu vajadzību neizjūtu, tomēr kad dodamies pie dakteriem vai kādās citās darīšanās, nākas. Ari man nav vadītāja apliecības, tādēļ esmu spiesta braukt sabiedriskajā.
Lielāko daļu eļa parasti nākas stāvēt kājās, jo man kā māmiņai ar ratiem, neviens neiedomājas dot sēdēt - punčuks man liels, jau tagad 30. nedēļā ir 116cm apkārtmērs, tā nu nedomāju ka neredz - vnk nelaiž, jo pašiem gribās benķīšus padeldēt. UN jā- ir bijušas reizes, kad esmu apsēdusies (troļļukā pie ratu vietas, kur nolaižamie benķīši) un ieraušas tantuks ar 3 lielām iepirkumu somām un sāk uz mani purpināt, ka nedodu šamai sēdēt. TAd dusma paraju un liekās tik netaisnīgi - viņas krava (piens, kefīrs un baltmaize) ir svarīgāki par manu mīlo punča brīnumiņu? NU nē. TAd arī parasti atcērtu ka grūtniecēm sabiedriskajā ir JĀSĒŽ, jo ja tansports bremzē, ir risks nokrist un traumēt kā sevi, tā bērniņu puncī.
Ir bijušas reizes, kad palaiž sēdēt tieši tantuki, uri ievēro ka man ir puncis - bieži vien atsaku, jo redzu ka omītei spieķītis un viņa knapi pati spēj nostāvēt.
Grūtāk man gan liekas tas, ka cilvēki kas stāv ratiņu vietās bieži vien nedod ceļu - tā teikt - es te stāvu un stāvēšu, Tu ar saviem ratiem vari palikt durvīs un aizsprostot citiem pasažieriem ceļu.
It īpaši vienreiz nokaitināja viens vecis - es kāpju iekšā ar ratiem, šis ar sānu (t.i. noteikti redz ka es ar tiem ratim kāpju iekšā) stāv un nepievērš uzmanību, ka šim būtu jāpaiet nostāk, lai ratus var novietot tiem paredzētajā vietā. Es skaļi lūdzu, lai viņš paiet malā 3!!! reizes, bet nekādas reakcijas. JAu tuvojās nākošā pietura un pasažieru vilnis sāka lauzt ceļu uz durvīm un tad viena tante bubināja, ka es viņai ceļu aizsprostoju. TAd nu dusmās ar spēku tam vecim arī tā riktīgi uzstūmos ar ratiem virsū un kad šis sašutumā sāka brēkt, ka man esot jābūt uzmanīgai un nedrīkstot tā citiem traucēt ar saviem ratiem, tad nu sadusmojos un skarbi norēju viņu, ka lūk viņš kā ķēniņš stāvēs ratiņiem paredzētajā vietā un izliksies ka nedzird, bet kad tas sāk traucēt citiem, ka mani trati ejā, tad lūk viņa cilvēktiesības aizskartas.
Neiecietība pret grūtniecēm, māmiņām ar ratiem un māmiņām ar bērniem ir tik izteikta, ka raudāt gribās.
Negribu nevienu attaisnot, bet tikpat labi var gadīties, ka lielākajai daļai to stāsta un māca, bet nu.... tā runā ka kompānijas dēļ pat žīds esot pakāries.
Man nav 100% pārliecība, ka mana jaunkundze, kas ir gana pieklājīga un māk uzvesties, savu reizi barā, kopā ar draudzenēm uzvedas ne pārāk pieklājīgi....
Man bija vienreiz tramvaja tads gadijums, pilns, vietu nav, bet es jau sedeju prieksa. Kada pietura iekapa pensionare un pienaca pie manis un rada zimi, ka vieta pensionariem, es vinai radu preti, ka rakstiits ari grutniecem. Vina ietiepigi uzstaja ka man vina jalaiz apsesties. Tads negativisms no vinas naca ara, ka nejutos labi, bet ja ta padoma, ari man bija tiesibas tur sedet un nevajadzetu justies vainigai, tiesi otradi jajutas vainigiem, tiem jauniesiem un viriesiem kas sez un nepiecelas.
Man nav problēmas lūgt savākt kurtkas un somas 😉
Teorētiski tā ir, tomēr ir viens ētiskas dabas jautājums - man nav iespēju "redzēt uz aci" vai tas cilvēks, kurš tajā vietā sēž ir invalīds vai nav, jo lielākā daļa invalīdu ir bez acīm redzamām pazīmēm, bet tas nenozīmē, ka šiem cilvēkiem nav problēmas nostāvēt. Es negribētu būt situācijā, kad es saku vācies no šīs vietas, bet cilvēks man gar degunu novicina invaliditātes apliecību (bez tam arī viņiem daudziem ir psiholoģiski grūti tās apliecības vicināt).
Sveika! Lasot tavu pieredzi, varu pilnīgi piekrist. Pašai ir bijuši gadījumi, kad pensionārīte uzskata, ka tieši mana vieta viņai ir vajadzīga(tas, ja nekas, ka vēders liels un to nekādi nevar sajaukt ar "bulciņām"😉. Vēl arī jaunās meitenes. Tās nekad nepalaidīs sēdēt. Laikam skaistuma vārdā 10+cm augstie papēži kājas jēlas noberzuši. Patiesībā vienīgā cilvēku kategorija( ja tā ar izteikties), kas palaiž apsēsties, ir sievietes, kurām visticamāk pašām ir bērni.
Neko padarīt. Ja nu agrāk laidu sēdēt pensionārus, tad pēc grūtniecības (ja nu būs tāda nepieciešamība izmantot sabiedrisko transportu) manas domas ir krietni vien mainījušās....jā, jā-bāžu visus kaķus vienā maisā. Nu nelaidīšu un viss. Tāpat lielāka daļa braukājas pa velti šurpu turpu. Un ja m;es paskatāmies kāda ir sabiedriskā transporta publika-gandrīz katrā pieturā pa kādai kundzītei iekāpj. Tātad pēc būtības jau no paša sākuma nav jēgas ieņemt sēdvietu.
Par šo mums ar Rīgas satiksmi ir bijusi runa. Transporta līdzekļos parasti ir atvēlētas speciālas vietas invalīdiem un mātēm ar bērniem, kas apzīmētas ar piktogrammām speciālām. Ja šajās vietās iesēdušies kādi citi, kas nav ne invalīdi, ne mātes+bērni, tad Tev ir visas tiesības palūgt priekš Tevis atbrīvot šo vietu, laipni norādot cilvēkam uz speciāli paredzēto vietu. Tev pienākas šī vieta, jo tāda ir speciāli paredzēta katrā tramvajā un trolejbusā!
Mana pieredze ir mazliet veca, bet es laikam izskatos pēc tādas, kurai esot stāvoklī un pārvietojoties ar mazu bērnu noteikti ir jādod vieta 😃 Ir bijuši pāris gadījumi, kad nācies iespringt un stāvēt kājās. Tiesa esot stāvoklī un vai ar mazu bērnu, piedomāju un plānoju max pārvietošanos tā, lai būtu mazāk ļaužu, cik nu tas iespējams (es braucu uz no darbu ik dienas līdz pat pirmsdzemdību atvaļinājumam).
Šobrīd vienmēr piedāvāju vietu grūtniecēm, vecākiem ar bērniem un veciem, nevarīgiem cilvēkiem, bet kareivīgās tantiņas mierīgi var pastāvēt. Man nav grūti. Es vispār uzskatu, ka dots devējam atdodas un darot labu pasaule kopumā būs labāka.
Bet nevienam nepārmetu, ja uzvedas manuprāt nepieklājīgi - es nezinu kā patiesībā jūtas ikviens no sēdošajiem cilvēkiem.
Esmu domājusi par bērnu audzināšanu un vietas došanu - līdz kādiem gadiem 5 skaidrs, ka mazajam grūti sabiedrsikajā nostāvēt. Bet pēc tam, kurš ir tas vecums, kad sāk pienākties stāvēt kājās? Mazais skolnieks ar lielo somu? Sākumskolnieks, kurš iespējams pusaizmidzis dodas uz skolu un pēcpusdienā no treniņa?
A nu ja.. "Logā lūrētàji" - uz tiem es nekad nepievērsu uzmanību un nemaz "neaiztiku". Es varu tikai minēt, ko pēc tam viñš par mani nodomàs (bet skałi nepateiks).. Un tie nebūs "Cik kolosàla grūtniece".,
Sabiedrisko transportu izmantojułoti maz. Tikai pêdējà grūtniecības mēnesī izmantoju starppilsētu autobusu. Ñemot vērà, ka tas bija pavasaris un pēdējais grūtniecības mēnesis, vēderu nevarēja vienkārši nepamanīt. Vienmēr palaida apsēsties.
Atmiñà gan ir palikusi ainiña no Rimi àtràs kases.. Veicot ikdienas iepirkumus, abi ar vīru devàmies uz àtro kasi. Vīrs palika maksàt, savukàrt es devos jau savákt visus mūsu pirkumus. Nàkamais pircējs aiz vīra sàka skałi burkškēt uz manu vīru, ka šis atnàcis uz nepareizo kasi. Vīrs daudz nerunàja, tik atbildēja:"Paskaties uz manu sievu un paskaties uz kàdu kasi tu esi atnàcis".
Uzskatu, ka cilvēkam ir jàpasaka tieši. Jo ir gadījumi, kad tik tiešàm nepamana. Tas ir tikai cilvēcīgi.