25.04 17:00-18:30
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 10
Sveikas, dārgās meitenes! Mums ar puncīti jau 34 nedēļas un 2 dienas. Daudz ko gribas ar jums apspriest, bet trakākā tēma mums tagad ir - brauciens sabiedriskajā transportā.
Tā kā man nav autovadītāja apliecības, jā un vispār es paniski baidos sēdēt pie stūres, tad pa dienu pārvietojos sabiedriskajā transportā. Un tas nav ne maz, ne daudz - 3 reizes nedēļā ar tramvaju līdz darbam un pāris vakarus pēc dēla uz dārziņu. Diemžēl, pasažieru attieksme pret grūtnieci ne vienmēr iepriecina.
Es neesmu sevišķi nekaunīga, nu vismaz tik ļoti, lai pieprasītu sev sēdvietu. Uzskatu, ka tas ir pazemojoši, un nedod Dievs, kāds vēl manā virzienā izteiks negatīvas piezīmes. Vispār baidos no negatīvisma, jo mana mazā meitiņa vēl ir tik ļoti neaizsargāta.
Kad braucu no rīta, parasti vismaz viena brīva vieta ir, un izdodas piesēst. Bet, kad braucu atpakaļ uz mājām ap vieniem - diviem pa dienu, nez kāpēc transports ir pilns ar skolniekiem un vecmāmiņām, kā arī bezdarbniekiem vīriešiem. Ja redzu vīrieti, nostājos viņam pretī, parasti viņiem pamostas sirdsapziņa ātrāk, bet jāatzīst, ka ne vienmēr tas tā notiek.
Ir daži eksemplāri, kas sāk nekaunīgi, spītīgi it kā skatīties pa logu, un tādi mani parasti neredz necik. Visbiežāk sēdvietu dod sievietes, droši vien tādas, kam ir bērni, jo jaunās meitenes izliekas, ka neko neredz.
Skumji, ka skolēni ap 10-14 gadu vecumu sēž un nedod vietu ne vecmāmiņām, ne grūtniecēm. Es principā vietu neprasu, neesmu viņu māte, lai mācītu viņiem, kā jādzīvo.
Parasti stress mani piemeklē tieši braucot sastrēgumstundā (17:00-18:00), kad braucu ar dēlu no dārziņa. Transports ir pilns, vietu nav, un es stāvu ar puncīti un bērnu pie rokas, kurš mētājas no vienas puses uz otru kā lupatu lellīte. Un sēž kaut kāda caca priekšējā sēdeklī un skatās pa logu.
Nu jau es cenšos tam visam pieiet ar humoru. Maksītis man reiz jautāja - vai tā ir invalīde, ka viņa tur sēž un mēs stāvam. Es atbildu - nezinu, dēliņ, iespējams. Un tā nu mēs braucām, viņa dzirdēja un pat nepiecēlās, lai dotu vietu mums, kamēr aizbrauca līdz savai pieturai, lai kāptu ārā un tipinātu uz saviem papēdīšiem.
Vēl arī bija gadījums, kad es sēdēju, uz ceļgaliem man soma. Iekāpj vecītis un no visas jaunatnes izvēlas mani, nostājas blakus sāk teikt, ka viņam grūti stāvēt. Ko darīt tādā situācijā - piekāpties viņam, vai attaisīt jaku un parādīt savu 102cm lielo vēderu? Pateikt, ka esmu stāvoklī un tāpēc te tik nekaunīgi sēžu?
Nesaprotu..
Vai tev grūtniecības laikā sabiedriskajā transportā kāds deva sēdvietas?
Kā tu uzskati, vai grūtniecei ir jāpieprasa sev vieta?
Vai tu devi vietu citām topošajām māmiņām?
Jūsu Sabīne un Punča iemītniece
Lai gan pārvietojos ar automašīnu, ir situācijas, kad sanāk stāvēt, gaidīt. Bet varu teikt - cilvēki nepamana zem virsdrēbēm to punci. Katrs ir iegājis sevī. Ja tik ļoti vajag apsēsties, tad jāmet kauns pie malas un jālūdz palaist. Man vissmagākais šķiet grūtniecības sākums - toksikoze, galvassāpes, reiboņi, nespēks.....un vēdera tad vispār nav. Es šajā gadījumā lūdzu cilvēkus palaist mani apsēsties. Vairumā gadījumu bija atsaucīgi.