Pusceļā

Vakardien, ar savu nu jau pamanāmo punci, iesoļojām divdesmit pirmajā grūtniecības nedēļā.

Nekad nebūtu iedomājusies, ka ar otro grūtniecību sajūtas būs pavisam savādākas, kā ar pirmo. Ar pirmo viss bija tik ļoti nezināms un jauns. Pa lielam nezināju ko sagaidīt no katra trimestra, mēneša vai dienas. Tagad, kad vienu reizi ir iziets šis posms, aptuveni jau ir zināms, kas sagaida tālāk.

Pirmais trimestris bija sasodīti grūts. Tā kā mājās jau man ir viens tipinātājs, kas prasa nemitīgu uzmanību, vakaros es jutos vienkārši kā “sabraukta jāņoga”. Gribējās aiziet vienai pašai uz tukšu istabu, ielīst stūrī un klusumā paraudāt, no šī fiziskā, garīgā un emocionālā noguruma. Pie vainas jau noteikti šie grūtnieču trakojošie hormoni un fiziskais nogurums. Kā arī zināms, ka pirmais trimestris nav tas harmoniskākais laiks grūtniecībā. Ļoti priecājos, ka nevienā no šīm grūtniecībām man nav bijusi toksikoze. Tas būtu pilnīgi dulli. Es noteikti tā jau radīju papildus sirmus matus savam mīļotajam. Ja vēl man būtu slikti, oi, bail pat iedomāties!

Iestājoties otrajam trimestrim šis pārgurums arī pamazām izzuda. Pašlaik jau ir sajūta, ka varu kalnus gāzt! Enerģijas pietiek visam! Pašsajūta arī ir ļoti laba, sūdzību nav.

Pati pārliecinājos, ka ar otro bērniņu kustības tiešām jūt krietni ātrāk. Iespējams ar pirmo arī jutu jau ļoti laicīgi, tikai vēl neapjautu, ka tas ir mazais cilvēks, nevis burbulīši. Ar Oliveru tā kārtīgi sapratu un jutu viņa kustības tikai 22. nedēļā. Ar šo mazulīti sāku just jau no 16. nedēļas.

Man šķiet, ka ar šo grūtniecību es esmu mierpilnāka, šo visu izbaudu vairāk. Tas noteikti ir tāpēc, ka esmu mājās, nevis darbā, man ir laiks, kad padomāt, pabūt ar sevi. Darbā bija jāstrādā, nevarēju nekoncentrēties un pus dienu tīksmināties par savu punci.

Patiesībā, mīlestība, ko mums rada Olītis ik dienu no dienas, mums liek visu uztvert mierīgāk, mazāk stresaini. Mēs vienkārši baudām šo ģimenes harmoniju un dalāmies mīlestībā!