Pazaudēts un atrasts! Sievietes identitāte!

Viens no spēcīgākajiem instinktiem, ko šķiet daba ir iedevusi ikvienai sievietei – mātes instinkts! Kādai izteiktāks, kādai ne tik ļoti! es ar to sastapos pirms 10 gadiem, kad kļuvu par mammu! Tas nebija jāmeklē, tas atrada mani pats! Vai ienāca manā dzīvē līdz ar bērnu.. īsti nezinu, bet tas vienkārši notika! Mazliet savādāk ar kādu citu instinktu! 

Es pirms kādiem 2iem gadiem mēģināju sevī atrast sievietes instinktu – mēģināju saprast, kas tad īsti ir sieviete un kādai tai ir jābūt!  Kaut kā man nevedās tā sievietes meklēšana sevī – sievietes, tādā izpratnē kā sieviete augstpapēžu kurpēs, malkojot Martini ar draudzenēm vai apmeklējot saviesīgus pasākumus un jaunāko modes tendenču apspriešanu!  Kaut kā nespēju sevi tajā atrast! Mēģināju vairākas reizes dažādās vietas, dažādās sarunās..Varbūt vienkārši meklēju nepareizās vietās?un visu laiku sevi mocīju ar domām, ka kaut kas ar mani nav kārtībā, nespēju pieaugt, neesmu pietiekami sievišķīga utt...  Tagad gan tas nav svarīgi, jo jau otro reizi man ir tā iespēja atkal saprast, ka sieviete tas nav tikai tā kā izskatās un kā rāda tajās skaistajās lielbudžeta kinofilmās, sievietes padarīšana ir liela misija! Un te nu mēs nonākam līdz tam instinktam, kurš pats mūs atrod mātes instinktam, kas rodas mirklī kad saproti, ka dzīve Tev ir uzticējusi kaut ko, kas Tevi paceļ virs zemes un noliek teju vai svēto kārtā! Tāpat kā dārznieks lolo ikvienu augu, ko viņa rokas dēstījušas zemē, tu dienu no dienas rūpēsies, mīlēsi, pārdzīvosi par dzīvību, ko šobrīd nēsā sevī! Un šī sajūta no visām man patīk vislabāk! Šajā brīdī es jūtos kā īsta sieviete! Kā īsta sieviete, kura tiešām dara to, kam radīta! Un lai kā mūsdienās ir mainījusies sabiedrības attieksme pret darba dalīšanu, sievietes un vīrieša pienākumiem, stipro un vājo dzimumu – es atļaujos domāt, ka jaukākais, ko sieviete savā dzīvē var izlemt – ne tikai radīt, bet arī laist pasaulē un rūpēties par kādu mazu cilvēciņu, kuru ir visas iespējas izaudzināt par personību un laimīgu cilvēku! Un labais jau ir tas, ka dzīvē jau ar to nekas nebeidzas ar tā mazā Knariņa( tā visus mazulīšus sauc mana daktere  J)  ienākšanu pasaulē! Sieviete augstpapēžu kurpēs, glamūrīgā kleitā ar ratiņiem dodas pastaigā pa pilsētas ielām! un pat nav vajadzīga tā kleita!  Lepnums un starojums, gandarījums un prieks! Kaut kā gribas šo sajūtu sevī noturēt, neskatoties ne uz ko!  

P.S - Pavisam drīz jau tiksimies ;) šajās brīvdienās turēsim īkšķus par visām tām starojošajām lēdijām, kuras dosies Lielajā ratu pastaigā J Mēs brīvdienās tiksim pie sava pirmā transportlīdzekļa.  Gaidīsim nākamo gadu un tad ar pievienosimies lielajai pastaigai J !