11.07 17:00-18:00
Nodarbības citā laikā
Izpārdots
Pēc iepriekšējā raksta, saprotu, ka pat jauno un topošo māmiņu vidū ir maldīgi priekšstati par mājdzemdībām, kas, diemžēl, rada negatīvu un realitātei neatbilstošu viedokli par dzemdēšanu mājās (! plānotās ārpusstacionāra dzemdībās !). Laikam lielākais mīts, kā es to varētu nodefinēt, ir „mājdzemdētājas dzemdē anti sanitāros apstākļos, neapzinoties riskus un neapdomīgi apdraudot savu un mazuļa veselību un dzīvību”. Un ar šo rakstu nedaudz gribētu atspēkot šo domu.
Pirmkārt (un galvenokārt), mājdzemdību vecmātes nebrauc tukšām rokām. Vismaz mūsējā pie mums brauc ar diezgan ievērojamu ekipējumu, kuru viens cilvēks (kaut arī ļoti nokrāvies) nevar ienest pa durvīm ar vienu reizi. Noteikti ir vajadzīga palīdzība, lai visu uznestu/ienestu un tas ir jādara „ar vairākiem piegājieniem”. Sīkāk ar mājdzemdības vecmātes minimālo ekipējumu var iepazīties 2006.gada 25.jūlija Ministru kabineta noteikumos Nr.611 2.pielikumā (https://likumi.lv/doc.php?id=140695). Mazāk par uzskaitīto vecmātei nedrīkst būt līdzi! Protams, papildus vēl kaut ko drīkst ņemt. :) Tad nu iebildumiem par vecmātes aprīkojumu (tagad nerunāju par zināšanu, bet par iekārtām un medikamentiem) nevajadzētu būt. Valsts šajā jautājumā ir padomājusi mūsu vietā un sargā dzemdētājas. Un, patiesi, Latvijā šis jautājums ir ļoti labi noregulēts. Šī ir viena no ļoti retajām sakārtotajām jomām Latvijā. "Ekipējums" ir izstrādāts gana plašs un škiet pietiekams. ;) Man vecmāte varēja iedot medikamentus, kad tie bija vajadzīgi, gan pie sistēmas pielikt, gan šuves uzlikt (ar visu vietējo anestēziju). Portams, knaibles nabiņai, dažādie higiēnas paladziņi, paklājiņi, katru reizi jauni, vienreizējie cimdi un viss, kas bija nepieciešams. Arī bērna sirdspukstiem vecmāte sekoja līdzi un ļoti bieži novērtēja situāciju. Visas ierīces, kuras man izmantoja neatceros. :) Jebkurā gadījumā, nebija sajūta, ka man kāds „verķis” būtu pietrūcis.
Ja ar iekārtu jautājumu esmu nedaudz paskaidrojusi situāciju, tad labprāt pievērstos vecmātes profesionālo iemaņu jautājumam, kas noteikti nav mazsvarīgs. Tātad, otrkārt, mājdzemdības vecmēte ir zinoša un ļoti pieredzējusi. Protams, nevienā brīdī neapgalvoju un negribu apgalvot, ka vecmātes slimnīcās ir ar nepieteikamu pieredzi! Arī slimnīcās strādā pieredzējušas vecmātes!!! Bet, mājdzemdību vecmātēm nav iespējas paļauties uz X māsiņām, ginekologiem un otrpus stcionāra esošo operāciju zāli. Mūsu (mājdzemdību) vecmātei ir divdesmit gadu (un vēl) pieredze dzemdībās. Ilgstošais darbs un pieredze ļauj lēmumus izdarīt tā, lai tie būtu maksimāli atbilstošākie visu pušu interesēm un uzskatiem (mātes, bērna, vecmātes...). Godīgi sakot, viņas ilgstošā pieredze un nepārtrauktā klātesamība (skaidrības labad – dzemdēju 12 stundas, no kurām vecmāte bija ar mums kopā (gandrīz visu laiku vienā telpā, rokas stiepiena attālumā) aptuveni 10 stundas) radīja drošības sajūtu. Sajūtu, ka „ja nu kas”, viņa uzreiz noreaģēs, palīdzēs, zinās, ko darīt. Bet, protams, uzticēšanās ir ļoti individuāls lēmums, sajūta. Vienam cilvēkam kāds uzticēsies, bet kāds cits nē. Uzticēšanās, manuprāt, ir ļoti svarīgs fakotrs veiksmīgu dzemdību norisē, lai arī kur tās notiktu.
Treškārt, runājot par risku neapzināšanos un neapdomību, vēlos norādīt uz mājās dzemdētāju izglītību. Pēc pieejamās informācijas (https://create.piktochart.com/output/8010094-untitled-infographic), augstākā izglītība ir ap 80%. Diez vai tās varētu nosaukt par neizglītotām vai tādām, kas neprastu lasīt, klausīties un analizēt informāciju, kā arī izdarīt argumentētu un izsvērtu izvēli! Lielākoties, mājās dzemdētājas pirms dzemdībām lasa un izzin gaidāmo procesu. Lēmums par mājdzemdībām nav emocionāls „es gribu konfekti” līmenī. Tas ir pārdomāts un ar dažādiem ārstniecības speciālistiem saskaņots. Mums, piemēram, uzraugošais ginekologs ir ļoti skeptisks (godīgi sakot, sajūta, ka skeptisks uz dabiskām dzemdībām kopumā, jo īpaši uzsver ķeizargriezienu pozitīvos aspektus). Zinu, ka ja būtu kaut mazākās indikācijas, ka dzemdēt mājās nebūtu prātīgi, man to pateiktu un aizliegtu to darīt.
Ceturtkārt, pievērsīšos tam, ka, daudzu prāt, mājās ir anti sanitāri un jaundzimušajam bīstami apstākļi. Protams, jaundzimušais pirmo reizi saskarās ar ļoti daudzām jaunām baktērijām, vīrusiem un vēl visu ko, kas ir gaisā, uz priekšmetiem... Protams, nevajadzētu apzināti bērnu apdraudēt liekot viņu antisanitārā vidē. Bet, mājas ir tā vide, kur ir tās pašas baktērijas un netīrumi (arī vīrusi), kas ir pie mammas, kas mammai ir bijuši apkārt. Tie ir tie paši netīrumi, kuros bērniņš dzīvos arī turpmāk. (Ar netīrumiem es apzīmēju arī vīrusus un baktērijas. Neviena telpa, kuru zinu, nav sterila un katrā ir netīrumi, baktērijas, vīrusi.) Slimnīcās, savukārt, staigā ļoti daudz cilvēku, tostarp tikko no ielas ienākuši. Parasti mēteļus iestumj somās vai pārliek pār roku. Bahilas, manuprāt, nav risinājums, lai nodrošinātu sterilitāti (tikai mazliet lielāku tīrību), bet mājās ienākot, tāpat āra apavus novelk. Slimnīcā nevar zināt, cik vesels vai slims ir katrs cilvēks, kas tur ierodas (un uz slimnīcām tomēr biežāk brauc slimi cilvēki – ne?). Es tikai gribu norādīt, ka slimnīcas nav sterilas, tikpat ļoti kā mājas. :) Un, arī mājas, kur plānots dzemdēt tiek novērtētas no vecmātes puses. Mājdzemdību vecmātes pirms dzemdībām ierodas mājas vizītē, tostarp lai novērtētu vietu, kur plānots bērniņam dzimt. Saprotams, vidē, kas varētu apdraudēt jaundzimušo, vecmāte dzemdības nepieņems. Domāju, ka mīta par anti sanitāru vidi cēlonis ir NEplānotas ārpusstacionāra dzemdības. Un svarīgākais vispār runājot par šo tematu būtu nodalīt „tā netīšām gadījās” no plānotām ārpusstacionāra dzemdībām. Plānotām ārpusstacionāra dzemdībām (mājdzemdībām) ļoti rūpīgi gatavojās topošie vecāki, tostarp ļoti laicīgi ir uzsākuši sarunas ar vecmāti, kura pirms dzemdībām ir bijusi arī mājas vizītē.
Saprotu, ka temats ir runāts un noteikti nav „pirmā svaiguma”, taču, ja par to nerunās un nestāstīs vismaz jauno un topošo māmiņu vidū, sabiedrībā turpināsies greizie viedokļi, kuru galvenais cēlonis ir nespēja atšķirt PLĀNOTAS ārpusstacionāras dzemdības (mājdzemdības) no NEplānotām, ar visu sevī iekļaujošo par iepriekš apskatīto.
Plānojot pirmo bērniņu, gadu pirms „aktīvās plānošanas - darīšanas” es biju izlasījusi vairākus literatūras avotus par gaidību laiku un dzemdībām. (Arī Mans mazais jau biju abonējusi.) Lēmums par mājdzemdībām tika izdarīts pēc literatūras studijām un visa ar grūtniecību un savu veselības stāvokli saistītā izanalizēšanas. Ja jau tik ļoti vēlos bērnam/-iem dot to visu labāko, tad mans uzdevums ir to darīt no paša, paša sākuma. Ar pirmo grūtniecības dienu. Un, arī dzemdības plānot un iespējami organizēt (lai arī tas ir ļoti neparedzams process) tā, lai bērnam būtu vislabāk. Es domāju, ka katra (laba) mamma grib savam bērnam visu to labāko. Dzemdību pieredze ir svarīga, lai arī kur tā būtu. Dzemdēt mājās (plānotās mājdzemdībās) nav „labāk” vai „sliktāk” kā dzemdēt stacionārā. Taču sabiedrībā derētu kliedēt mītus par „tām, kas dzemdē mājās”. Viņas noteikti nav „otrās šķiras mammas”. Arī viņas cenšās (un droši vien ir) vislabākās mammas saviem bērniem. :)
Titulattēls: majdzemdibas.lv
LvMomi
ceriņzieds<3
mamma88
lauvinja
piicka
Elionore