Kā piedzima mazais Filips

Ginekologs ieteica braukt pierakstīties 5.februārī, lai ārsti paspēj saplānot ķeizargriezienu, jo pirmais noteiktas dzemdību datums- 11.februāris-, vairākas reizes gan ticis koriģēts uz datumiem nedaudz ātrākiem datumiem.

 

Tā nu 5.februāra rītā devāmies uz slimnīcu, lai uzzinātu skaisto satikšanās datumu. Dzemdību nodaļas virsārsts bija mierīgs, nosvērts. Izpētot manu mātes pasi noteica- šodien tu paliec te, rītdien griezīsim. Sākumā šoks, kā tad tā? Es taču tik daudz ko vēl nepaguvu mājās paveikt! Vēl iemūžināt pēdējās dienas puncī un galu, galā, man ir tikai tas, kas man ir mugurā, nebiju plānojusi palikt slimnīcā.

 

Ārsts bija nepierunājams, teica, lai palieku nodaļā, draugs tikmēr aizbrauca pakaļ dzemdību somai un visam nepieciešamajam. Labi, ka viss bija laicīgi sagatavots kā vecmāte kursos ieteica- līdz 35.nedēļai. Es, protams, biju sakreņķējusies-kā tad tā- pat nepaspēju noskaņoties skaistajai dienai. Tagad tik valdos, lai noturētu asaras. Vēl bēdīgāka kļūstu, kad man pasaka, ka ģimenes palātas ir aizņemtas un ir karantīna, tāpēc nodaļā bērniņa tētis atrasties man blakus vai vismaz sagaidīt dēliņu nevarēs. 

Sagaidu, kad draugs atved somas, samīļojamies, abiem skumji, bet rīt tomēr skaists notikums priekšā, jādomā labas domas. 

Laiks slimnīcā “velkas”. Ik pa brīdim skatos pulkstenī, bet pagājušas tikai 10minūtes, kaut šķiet stunda. Glaudu punci, runājos ar dēliņu un stāstu ka mums priekšā skaista satikšanās un tas būs pavisam drīz. Palātā pievienojas vēl viena topošā māmiņa, arī viņai nākošajā rītā ķeizargieziens pēc manis. 

Vakarā ienāk vecmāte, abas izlūdzamies, lai no rīta ielaiž tēvus vismaz bērniņus pieskatīt kamēr mūs šūs. Tā kā ne man, ne palātas biedrenei pret to iebildumu nav, vecmāte solās no rīta ar jauno maiņu parunāt. Nu jau gulēt dodamies mierīgas, jo agri jāceļas. 

Modinātājs uzliks uz sešiem, bet jau no pieciem abas grozamies. Sapratusi, ka miegs vairs nebūs, ceļos augšā- man operācija būs pirmajai. Izdzeru zāles, sagatavojusies gaidu vecmāti, kad nāks ielikt urīna katetru. Sazinos ar draugu- viņam arī negulēta nakts, daudz domu pārdomājis. 

Pulkstens astoņi pienāk ļoti ātri. Ar vecmāti viss sarunāts par bērniņa tēti, drīkstēšot ienākt un sagaidīt dēliņu. Prāts mierīgs. 8:10 tieku vesta uz operāciju zāli. Nu jau sāk mani pārņemt laimes sajūta- pāris minūtes un mēs tiksimies- ak, manu puisīt, kā es tevi mīlu un gaidu! 

Operāciju zālē viss notiek ātri. Anesteziologs fantastisks- visu laiku liek man smaidīt un joko. Ārsti divi, katrs no savas puses kaut ko dara. Mazs brīdi un redzu kā uz pārtināmā galdiņa noliek manu pasaules dārgumiņu- raudošu. Un šis ir vismīļākais raudiens. Ārsti nosaka -8:41.Dēliņu apkopj un plikiņu pieliek man pie vaidziņa- sabučoju viņu, cik vien daudz tas tajā brīdī iespējams. Nu jau laimes sajūta līst pāri malām- un es vēl uztraucos par pēkšņo satikšanos! Bērniņu atļauju aiznest, jo zinu, ka lejā viņu gaidīs tētis. Mani tikmēr šuj. 

9:10 arī es tieku vesta lejā, nu jau ar nepacietību gaidu, kad būsim visi trīs kopā. Palātā tieku ievesta, ielikta gultā un tur jau nāk mani vīrieši. Laimes asaras birst abiem, draugs pieliecas sabučot un saka:”Paldies tev”. Šķiet laimīgāka cilvēka uz pasaules nav. Apguļamies visi trīs un baudām mirkli. Ap pulksten 11:30 draugam palūdza aiziet, bet iepriecināja, ka pēcpusdienā atbrīvosies ģimenes palāta un varēsim visi būt kopā. Ap 15:00 arī tikām. 

Tā nu tagad esam skaista, laimīga ģimene. Lai arī sākumā sķita neplānoti, tomēr šis bija laimīgākais mirklis uz pasaules un esmu laimīgākā mamma, ka varu audzināt dēliņu- mūsu mīlestības lolojumu. 

 

Filipa mamma