Dabiskas dzemdības

Matiass. 6.10.2019. Plkst.3:53. Svars:3760g, Augums:53 cm. 
 

Mans pirmais signāls dzemdībām sākās jau 33.nedēļā. (12.09.2019) Ar vīru devāmies gulēt un jau visu vakaru (no plkst.23:40) bija nepatīkama sajūta lejasdaļā, proti, sāpēja krusti un ik pa laikam savilka vēderu. Pēc plkst.2:00 sāpes kļuva intensīvākas, bet viņas nebija stipras, taču pietiekoši, lai justos nepatīkami. 
Vīrs pēc mirkļa paņēma telefonu un visu laiku kaut ko skaitīja. Uz mirkli sadusmojos - man sāp, bet viņš vēl telefonu baksta ? Pēc kāda laika viņš saka:" klau, man liekas, ka Tev ir kontrakcijas! Tev intervāls ir ik pēc 2-3 min!" Es apstulbu. Un tikai pasmīnēju. Taču sāpes turpinājās. Plkst.4:00 tomēr padevos un piekritu vīra aicinājumam doties uz slimnīcu pārbaudīties, lai zinātu vai mazajam viss kārtībā. 
Ierodoties tuvākajā slimnīcā (Ogres rajona slimnīcā), devāmies uz apskati. Pārbaudes laikā tika konstatēts, ka man tiešām ir kontrakcijas un viņas ir ik pēc 2-3 minūtēm. Taču sāpes bija vieglas. Vēders tikai sarāvās. Tad mani apskatīja uz krēsla, kur konstatēja, ka man ir atvērums jau 1cm un ir sākušās dzemdības. 
Ar vīru apstulbām, nebijām gatavi tādam pavērsienam. Mediķi nekavējoties informēja, ka būs jādodās ar ātrās palīdzības mašīnu uz stradiņu slimnīcu, jo mazais vēl nav gana liels, lai viņam varētu nodrošināt pienācīgus apstākļus. Tad nu stundas laikā biju nogādāta uz Stradiņiem. 
Klāt kārtējā apskate. Vecmāte ar speciālu aparātu mēra dzemdes kakla atvērumu. Sāpes bija tik vieglas, ka pat nejutu. Tad vecmāte uz mani paskatās: " Jums ir 4cm! Mēs varam apturēt to, ja sanāks." Tika ievadītas zāles. Plkst.9:00 no rīta pēdejo reizi jutu vieglu kontrakciju. Pēc tam tās apstājās. Beigās nedēļu nogulēju stradiņos. 
Uz nākamo apskati (30.10.2019) devos pie savas vecmātes Jelgavā. Viņa uzskatīja, ka man bija jādzemdē 33.nedēļā, jo izskatījos es jau uz 37/38 nedēļām. (Nevarēja saprast īsto bērna vecumu neregulāru mēnešreižu dēļ - ja pēc mr, tad bija jādzemdē, ja nē, tad vēl jānogaida mazliet līdz noteiktajam datumam - 23.10.2018) Pēc apskates man sākās kontrakcijas. Taču atkal tās beidzās kā iepriekšējo reizi. 

05.10.2019 plkst.2:00 es sajutu atkal vieglu kontrakciju. Vēders sarāvās cieši, cieši. Pēc pusstundas notika atkal tas pats. Es aizmigu. Plkst.6:00 no rīta bija mans kārtējais rituāls, lai dotos uz labierīcībām. Man par izbrînu, pamanīju uz biksītēm lielu, baltu, gļotainu masu (gļotukorķis). Tomēr vēl nesteidzos ar domām par dzemdībām, jo iepriekšējās divas reizes līdz tam nenoveda. 
Sāku rosīties pa māju - tīrīt, kopt. Arī par sevi neaizmirsu. Kārtīgi nomazgājos un gāju laiski atpūsties gultā baudīt kādu filmu. Kontrakcijas turpinājās. Vīrs palika stresains. Teica, ka jābrauc. Vismaz pārbaudīties. Un ceļš tāls. Es slinki piecēlos. Un devāmies atkal uz Jelgavas slimnīcu. 
Apskates laikā plkst.17:00 konstatēja 5cm, taču kontrakcijas bija ik pēc 5-10minūtēm. Dakteri domāja, ka man vēl nekas nav sācies, tāpēc aizsūtīja pastaigāties pa Jelgavu. (Jo mēnesi nostaigāju ar 4 cm atvērumu). 
Ar vīru jau dzemdības vairs nespējām uztvert nopietni, devāmies uz vietējo restorānu kaut ko uzēst. Sapes palika intensīvāk, tā, ka bez dīdīšanās pie galda neiztiku. Paspējām ar vīru izķemmēt vēl sporta veikalus un sapirkties nieciņus. Staigāt palika ar vien grūtāk. Vēderu sāka vilkt ik pēc 3-2 minūtēm. Vīram smejoties teicu:"nu nevarbūt, ka šoreiz nav, nu sāp taču!"

Plkst.21:00 ieradāmies atpakaļ Jelgavas slimnīcā. Apskates laikā konstatēja progresu - 6cm. Es priecīga. Nu tad beidzot satikšu savu mazo kunkulīti! 23:00 devos uz dzemdību zāli. Ar vīru izmantojām visas gūtās iemaņas kursos, kā atvieglot kontrakciju sāpes. Ūdeņi vēl nebija nogājuši. Vecmàte piedāvāja pārdurt, lai pasteidzinātu procesu. Ar vīru tikai saskatījāmies un uz piedāvājumu neatbildējām. Ap plkst.1:00 sāpes bija ļoti stipras. Atvērums 8cm. Likās, ka vairs nebar būt trakāk. Bet tās tikai pieauga. Vārdiem neaprakstāmas sāpes, bet ciešamas, ja zini, kādēļ. Vecmāte piedāvāja vēlreiz pārdurt ūdeņus. Šoreiz piekritu. Jo domāju - vai tiešām man šis process var noritēt līdz pašam rītam ar tādām sāpēm? 
Kad nogāja ūdeņi, jutu tik siltu ūdentiņu, kas līst no lejasdaļas. Tas nesāpēja un savā ziņā uz mirkli nomierināja kontrakciju sāpju slieksni. Taču pēc brīža sāpes tikai pieauga. Brīžiem elpu bija tik grūti noturēt, ka nācās izlietnē atstāt visu vēdera saturu. Tas notika brīžos, kad sāpes bija tik stipras, ka organisms gribēja atslēgties un centās atbrīvoties no satura, kas ir vēderā. Bet ko vīrs tikmēr? Ar emocionālām sāpēm staigāja riņķī apkārt un vairs sev neatrada vietu. Viņam bija tik grūti noskatīties, kā viņa sieva mokās. Ilūzija tobrīd par 5 bērnu ģimeni izgaisa. Viņš teica, ka pietiks ar vienu bērnu. Vairs neesot gatavs redzēt šīs sāpes. Man smiekli nenāca. Tikai paturēju domu galvā:"jā, viens bērns, vairāk nē". 
Pēc laika ienāca vecmāte, piedāvāja ieiet dušā, lai nomierinātu ķermeni. Piekritu. Uz mirkli sajutos kā dieviete dušā - viss palika vieglāk. Taču mazulis tomēr sadūšojās vēl vairāk un prasījās ārā. Vecmāte palūdza apgulties uz kušetes, lai pārbaudītu, kā tad sokās ar atvērumu. Neko nesakot par atvērumu, viņa palūdza mani spiest un spiest. Saprata, ka man smagi ar to iet. Neļaujos līdz galam procesam. Lika griezties gan uz sānu, gan uz muguras. Visādi spiedu un spiedu. Plkst.3:00 lika doties uz dzemdību krēslu. Ceļoties no kušetes, jutu, ka starp kājām jau kaut kur ir bērna galva. Sapratu, ka īsti nevaru vairs nekādīgi piecelties bez sēdus pozīcijas. Man palīdzēja piecelties un pārvietoties uz krēslu. Tad sākās īstā spiešana. Brīžiem palūkojos uz vīra seju un redzēju tajā tik lielus pārdzīvojumus un asaras. Lieki piebilst, ka visa procesa laikā lūdzu anestēziju, taču manu lūgumu noignorēja. Bet par to esmu beigās tikai pateicīga. Vienā mirklī pie spiešanas, ārste teica, ka redz jau galviņu ar melniem matiem. Vīrs atkārtoja to pašu. Iekšēji tikai nodomāju:"nu nopietni? Viņš taču apsolīja, ka neskatīsies kā man tur viss izskatās dzemdību laikā" Bet tajā brīdī mani tas galīgi neuztrauca. 3:53 piedzima skaistākais dēls. Viņu uzlika tik siltu un sarkanu man uz punča. Viņš klusumā skatījās apkārt un klausījās manu sirdi. Vīrs nebeidza raudāt. Viņā bija tik liels saviļņojums. Es biju tik sagurusi un vēl joprojām nesapratu, ka man uz punča guļ mans mazais princis. Mazo uzreiz pielika pie krūts, lai jau sajustu tuvību ar mani. 
Vīrs uzņēmās nabassaites pārgriezšanu ar lielu lepnumu, tad visur sekoja līdzi savam tikko piedzimušajam dēlam, lai nokontrolētu situāciju.

Tikmēr mans dzemdību stāsts vēl turpinājās - kā jau ierasts, tālāk sekoja placentas izstumšana. Tad manis apkopšana un sagatavošana šūšanai. Bija daži iekšēji plīsumi. Šūšanas laikā drebēju kā apšu lapa. Taču daktere bija ļoti rūpīga un nekas nesāpēja.

Vēlāk medmāsiņa mani nogādāja uz palātu, kur mani sagaidīja vīrs ar mūsu tikko piedzimušo dēliņu. Neticējās, ka tikai tagad ir sācies jauns etaps. Mazs eņģelītis mūsu abu rokās saldi čučēja un dūdināja dziesmiņas. 
 

Laiks: 6.10.2019. Plkst.3:53, svars:3760, Garums:53cm. Jelgavas slimnīcā. Viena no manām siltākajām atmiņām.♥️