Ķermeņa masāža
22.04 12:00-13:00
Brīvo vietu skaits: 1
Sveikas, meitenes!
Par šo tēmu aizdomājos jau sen, laikā, kad bija piedzimis pirmais bērniņš un dzīvojām taupības režīmā. Bieži vien redzēju, kā citas jaunās māmiņas atļaujas, ko nevarējām (sākot ar īpašajiem pamperiem līdz rotaļlietām, slingiem, ceļojumiem ar bērniem utt.). Liekas, ka viņas ar savām smukajām mantām bija mazliet "virs zemes". Bija tā, it kā viņām eksistētu sava, krāsaināka pasaule, kurā ieejas biļete māksāja noteiktu summu. Un arī savstarpējās sarunās mantas figurēja aptuveni tikpat daudz vai vēl vairāk, kā paši bērni.
Kad piedzima otrais bērniņš, sapratu, ka esam sasnieguši maksimumu, ko finansiāli varam atļauties. Vieni mūsu draugi gaida trešo un nupat nopirkuši māju pierīgā, savukārt krustdēla vecāki gaida piekto un ceļ māju kādas Vidzemes mazpilsētas pievārtē. Savukārt zinu, ka mums, visticamāk, nebūs vairāk par divistabu dzīvoklīti Rīgā un diviem bērniem, ko tajā ir reāli izaudzināt. Katram savs.
Aizdomājos, ka tā nu ir tā skarbā dzīves realitāte - kam nauda, tas var atļauties arī dzmedēt un pēc tam nopirkt visu vajadzīgo bērna audzināšanai. Šausmīgi nežēlīga patiesība, ka atkal jau ne visu, bet daudz diktē finanses. Šobrīd saprotu, ka tādos apstākļos kā mūsējie darbs ir vienīgais, kā sasniegt cilvēka cienīgu dzīvi un vairāk bērnus atļauties nevaram. Un nav jau runa par luksusu, bet vienkāršu ikdienas dzīvi.
Sanāk sava veida dabiskā atlase - priekšrocības ir tiem, kam tādas ir finansiāli un pārējie paliek malā. Protams, nerunāsim par nelabvēlīgām un/vai bezatbildīgām ģimenēm, bet realitāte ir tāda, kā ir.
Esam laimīgi par tiem pašiem diviem un neskaužam, kas var atļauties vairāk. Bet tāda nu tā dzīve ir. Kad izdarīts viss, lai atrastu pieklājīgi apmaksātu darbu un pelnītu, bet situācija vienalga ir tāda, kā ir, jāatzīst, ka dzīve katru ieliek savā vietā un dažiem ir priekšrocības, salīdzinot ar citiem.
Meitenes, kādas jūsu domas/novērojumi?
Ir jau lietas par kur nepieciešamību var diskutēt, bet ir tādi izdevumi, par kuriem daudz nepadiskuēsi - piem. medikamenti. Tāpat skolēnu ekskursijas -protams, var nelaist, tomēr nez vai bērnam un attiecībām ar klases biedriem tas nāktu par labu. ....
nu tas jau atkarigs ko nevar atlauties. Man, piemeram, necelas roka naudu izteret celojuma. Labak.ieguldit biznesa vai nekust.ipasumos. Ari tas, ka bernus nevar atlauties, ja nevar nopirkt tos dargos baltos ratus vai kait kadas specialzetas rotallietas...tas nav iemesls.
Piekrītu. 😉
Vēl jau ir veselības apsvērumi, ka ne vienmēr ir tik viegli ar 3.bērna (vai 2.bērna) radīšanu...
Visi nekad nav bijuši vienlīdzīgi. Vienmēr ir bijusi ļaužu daļa, kura iemanījusies tikt pie naudas - nopelnot vai mantojot, tīri teorētiski nopelnīt jau nevienam nav liegts. Vienlaikus savā ziņā šī ir redzamākā sabiedrības daļa, kura labprāt arī dalās informācijā par savu statusu, ceļojumiem, iegādātajām lietām.
Man būtu gribējies, lai valsts tiešām atbalstītu 2-3 bērnu ienākšanu ģimenē, bet galvenais būtu valstij jādod iespēja nopelnīt cilvēka cienīgu algu. Piedodiet, bet ar minimālo algu iztikt un galus savilkt kopā nevar. Latvijā būtu jāatīstās normālam īres tirgum, jo esošo pasaules tendenču ietekmē, arī latvietim būtu jākļūst mobilākam.
Reizēm gan vairāk par naudiskiem resursiem ir nepieciešama vēlme radīt 3 bērnu un pārvērtēt savas vēlmes un nepieciešamības.