Putra no omītes pūra lādes

Mana omīte vēl mazai mācīja, ka garšīga putra ir jāgatavo ar jūtām. Kā tas ir, padalīšos.

Uzskatu, ka pavisam nevietā ir aizmirsti tādi graudi  kā putraimi un grūbas. Grūbas mūsu mājā ēd pat mazais Gustavs. Kāds ir noslēpums, veids kā mani mācīja gatavot šo putru.

Grūbas, lai būtu baudāmas, tās nedrīkst būt salipušas, jo tad var droši ar karoti pikas mest pret sienu, tam tā noderēs labāk.

Sākam ar to, ka grūbas ir jāmērcē:

1. ātrais variants- aplejam grūbas ar karstu ūdeni un atstājam uz 1-2. stundām.

2. pareizi- aplejam grūbas ar aukstu ūdeni 1 pret 2 un atstājam mirkt līdz rītam.

Abos gadījumos pēc mirkšanas grūbas kārtīgi jāmazgā zem tekoša ūdens tā lai brīdī, kad liksiet vārīties ūdens nebūtu balts un duļķains.

Kad grūbas nomazgātas liekam katliņā aplejam ar aukstu ūdeni tāpat 1 pret 2 un uz mazas uguns uzvāram, kā sāk vārīties, izslēdzam uguni un putras katliņu ietinam biezā dzielī, vai labāk segā uz pusstundu.

Pēc tam nolejam ūdenu un katliņā ūdens vietā pievienojam pienu un ūdeni 1.pret 1 un liekam vārītie uz mazas uguns līdz gatavībai. Pievienojam 1. edamkarotes cukura un vienu tējkaroti sāls, to varam darīt arī savādākās proporcijās tikai atceroties, ka sāls ir divreiz mazāk nekā cukurs.

Kad putra gatava, es lieku gabaliņu sviesta. Mazuļiem to var pasniegt ar dārzeņiem, piena mērcīti vai krējumu kā kuram garšo, bet pieaugušie protams pēc izvēles. Senie latvieši sacepa sīpoliņu un speķīti, ko pēc tam lika putras vidū mazā iedobītē