Ģimenēs, kurās aug abu dzimumu bērni, visspilgtāk var redzēt to, kādas īsti ir atšķirības starp mazajām meitenītēm un mazajiem puisēniem. Tāpēc arī mums, vecākiem, vēlams respektēt savu bērnu dzimuma iezīmes. 

Konsultē Vita Kalniņa, psiholoģe, ģimeņu psiholoģiskā atbalsta centrs "Līna".

Tas, kā bērns izjūt savu dzimumu šobrīd un izjutīs to pieaugot, veidojas jau ļoti agrīni. Un tieši mēs – māmiņas un tēti esam tie, kas bērniņam nodod informāciju par to, kas ir sievišķais un vīrišķais dzimums.

Dzimumaudzināšana no pirmajām dzīves dienām

Informācijas nodošana jau notiek ļoti agri, būtībā jau mammas vēderā, jo tur dzimums jau ir skaidrs un USG var redzēt pirmās dzimuma uzbudinājuma pazīmes – puisīšiem izteiktāk redzamas, meitenītēm grūtāk, bet viņas jau ir. 

"Tas, ka mēs – cilvēki, esam seksuālas būtnes, nav ne mazāko šaubu, vienīgi mēs ne pārāk vēlamies par to runāt un to atklāt. Lai arī mēs par to labprāt paklusētu, tomēr bērniņa ķermenis reaģē uz dabas aicinājumu, jo izrādās bērniņš savas pirmās mazliet seksuālās sajūtas piedzīvo caur pieskārieniem jau zīdaiņa vecumā – mazulītis tās var interpetēt kā patīkamas un nepatīkamas," atklāj psiholoģe. "Tāpēc mums savam mazulim jāpieskaras maigi un glāstoši, ar lielu mīlestību, lai pieaugšā vecumā viņš zinātu, kā izturēties pret pretējo dzimumu un arī pret sevi pašu.

Īpašie mirkļi, īpašie glāsti 

Mums patiesībā tam nav jāatrod īpašs laiks, mēs savu mazuli varam mīļot un glāstīt laikā, kad mainām autiņbiksītes, kad veicam rīta aprūpi. Taču reizēm mazulīša aprūpe mums māmiņām un tētiem var sagādāt mulsinošus brīžus. 

Nosauc vārdā dzimumorgānus

Vita Kalniņa ir novērojusi: "Reizēm mammas un tēti mēdz kautrēties – visur es varu bučot un mīļot, pieskarties, bet tur nē. Tāpat bieži vien dzimumorgāniem nav arī vārda - puikām biežāk vārds ir, meitenēm retāk un tā ir diezgan visās valodās. Vieglāk nosaukt zēnu dzimumorgānu vārdā, jo tas ir uzskatāmāks, redzamāks un nepārprotamāks, tur ir tāds apjukums, ko teikt meitenēm – tev nav krāniņa, tev nav pincīša, kā kurā ģimenē sauc puišu dzimumorgānu, lai gan viņai ir kaut kas cits un tam ir attiecīgi kaut kāds vārds."

Tāpēc būtu vēlams, ja mēs tomēr mēģinātu pārvarēt savu mulsumu un lauztu klusēšanas zvērestu, kas mums reiz tika iemācīts, jo ar laiku mūsu mazais bērns sāks meklēt atbildes uz jautāumiem.

Neaizliedz iepazīt bērnam savu ķermeni 

Protams, sarunām ir liela nozīme, taču arī tam, kāda ir mūsu reakcija brīžos, kas mūs mulsina, ir tieši tik pat liela loma. Mēs vecāki, redzot, ka bērni pieskaras savām intīmajām vietām, satraucamies un visbiežāk mazajiem aizliedzam to darīt, tomēr tā nebūt nebūtu pareizā pieeja, uzskata psiholoģe: "Ja vecāki par to samulst un viņiem pārmet, tad arī pirmā seksuālā pieredze var būt ar nepareizības sajūtas piegaršu, ka pieskarties sev un justies labi īstenībā ir slikti, mani par to var sodīt, ņem rokas nost un uzliek autiņbiksītes virsū, ka tikai nekas tāds nenotiek. Tas ietekmē tālāko šī cilvēka seksuālo pieredzi."

Atrodi īstos vārdus

Pēc pusotra gada vecuma, kad notiek strauja bērna valodiņas attīstība, viņš meklē īstos vārdus tam kā sevi apzīmēt. Meitiņa pēta māmiņas ķermeni un meklē ar to līdzības, savukārt dēlēns saprot, ka ir līdzīgāks tētim. Turklāt mazajiem patīk izrādīties un nereta ir situācija, kad divgadnieks pliks skraida pa mājām, izrādot savus dzimumorgānus. Protams, šādās situācijās vecāki mēģina viņus apģērbt, lai izkļūtu no neveiklās situācijas, bet bērns šādi rīkojoties meklē apstiprinājumu- jā, visi patiešām redz, ka esmu puika/ meitene.

Jo vairāk apsauksim savu bērnu un izliksimies, ka neredzam to, ko mazais dara, jo ilgāk šāda viņa uzvedība var turpināties.

Atbildi uz jautājumiem

Savukārt trīs gadu vecumā bērni ar lielu interesi uzdod mums provokatīvus jautājumus, tad svarīgākais ir mēģināt uz tiem atbildēt. "Ja vecāki kaunās par šiem jautājumiem, mulst, kaunās no sava ķermeņa, negrib, lai bērns skatās, tas bērnam dod mulsumu," atklāj Vita Kalniņa."Būtu labi, ja vismaz viens no vecākiem būtu spējīgāks par to runāt, būtu atvērtāks, jo bērnam būtu jāaug tādā brīvā atmosfērā par šiem jautājumiem, ģimenei nevajadzētu slēpties vienam no otra mazgājoties vai pirtī ejot, nebūtu peldkostīms jāvelk." 

Ja mēs māmiņas un tēti paši spēsim tikt galā ar neērtuma sajūtu domājot un runājot par intīmām lietām, mēs veiksmīgāk varēsim bērnam parādīt, ka būt sievietei vai vīrietim ir patīkami un no tā nav jākaunās, līdz ar to arī mūsu bērniem ar laiku veidosies saskanīgākas attiecības pašiem ar sevi un arī ar pretējo dzimumu.

Māmiņu Klubs

Kā runāt ar bērnu par intīmiem jautājumiem jeb Bērna dzimumaudzināšana