Mana zīdīšanas pieredze jeb padomi māmiņām, kas netiek galā ar stresu

Es apbrīnoju dabu! Tas ir tāds brīnums, kad rodas jauna dzīvība! Daba ir perfekta, tā ir pilnība un tajā nav nav nekā lieka! Raksta titulbilde tāds telefona ātrais fotomirklis vien ir, bet var redzēt, cik perfekti veidots ķermenis, lai zīdīšanas laikā bērna galviņa var atbalstīties pret mammas roku un deguntiņš paliktu brīvs elpošanai. 

Mana zīdīšanas pieredze nebūt nav perfekta, bet tā ir mūsu pieredze un ideāla tieši mums ar meitiņu.

Laikam jāsāk ar zīdīšanas lekcijas apmeklējumu. Liels paldies Sandrai Lasei! Viņu citēju arī citām māmiņām un savām draudzenēm. Esmu no tām, kas ļoti noticēja - "nevar būt, ka mammai nav piena vai ir par maz piena". Es visu laiku biju un esmu pārliecināta, ka man ir tieši tik daudz piena un tāds piens, kāds vajadzīgs manai meitiņai. Tomēr tā īsti daudz piena man bija tikai pašās pirmajās nedēļās un dažas reizes pārējā gandrīz gada laikā. Iemesli man ir skaidri - daudz pienākumu, kurus neprotu uztvert mierīgi, vienmēr par visu uztraucos, guļu maz, strādāju daudz. Nu nav tā ideālā vide piena veidošanai. Mans moto: "kvalitāte svarīgāka par kvantitāti" mani pavadīja arī zīdīšanas laikā. Vienmēr arī sev atgādināju, ka man ir un būs piens, un, ja vienā ēdienreizē meitiņa nesaņems pietiekami, viņa vienkārši drīz atkal prasīs, un, ja likšu pie krūts, noteikti piens veidosies atkal. Un tā ir pagāijis gandrīz gads. Tad nu sāksim no sākuma:

Pirmo pielikšanu pie krūts neatceros, tiešām, nekā. No runātā ar vīru saprotu, ka tas notika uzreiz pēc dzemdībām, bet tiešām tās dažas stundas pēc dzemdībām praktiski izgaisušas no atmiņas. Zinu, ka pabarot izdevās, jo, kad vakarā ienāca bērnu māsa un piedāvāja pudelīti, es biju pilnīgā neizpratnē – kur visi zīdīšanas veicināšanas pasākumi??? Un atceros sajūtu, ka biju pārliecināta, ka meitiņa pirmpienu dabūjusi. Bet par laimi, tā bija tikai viena tāda māsiņa, pārējās tiešām palīdzēja. Vēl atceros, ka naktī pēc dzemdībām visi gulējām ļoti labi, pamodāmies ap 4.00, abi ar vīru ieraudzījām, ka meitiņa nomodā, bet neko nesaka. Manī bija pilnīgs miers, es vēl aizgāju uz vannasistabu, lēni atmodos un zinu, ka pabaroju, bet kā, atkal neatceros. Pa dienu meitiņa tā gulēja, ka nekas viņu nepamodināja. Te jau cita bērnu māsa bija aktīva un lika modināt ik pēc 3 stundām, bet tas izdevās tikai ar viņas palīdzību un tikai viņai izdevās pusaizmigušajā mutītē krūti iedabūt. Baroju guļus, bet man nekad tā poza nebija īsti ērta un jau trešajā dienā pati iemācījos klasisko barošanas pozu sēdus. Vēlāk gan mazliet nožēloju, jo no sešu līdz deviņu mēnešu vecumam praktiski gulēju sēdus, bet par to pēcāk. Kad nonācām mājās, reālajā dzīvē, pirmajās dievās dienās piena vēl daudz nebija. Dzēru ķimeņu tēju ar pienu (man ļooooti garšo), liku pie krūts katru reizi, kad ieraudājās, un piektajā dienā pamodos ar tiešām ļoti lielām krūtīm. Tādas man nekad nebija bijušas. Prieks, ka piens daudz, bet prieki īsi, jo, laikam naktī labāk paēda, nogulēja ilgāk, un nākamajā rītā piens krūtīs tik daudz, ka mazā mutīte krūti nekā nevar satvert. 40 minūtes bērns izmisīgi raudāja, cenšas paņemt, nesanāk, es mazliet paslaucu, piens tikai pa pilienam nāk laukā, pumpju nav, pudeles nav, maisījumu nav – bērns izmisīgi raud, krūtis ar pienu pilnas, bet nav nekādu variantu, kā to pienu nogādāt mazajā izsalkušajā vēderiņā. Ar mammas un vīra palīdzību, kaut kā tikām galā, bērniņš satvēra krūti un tad nu asaras bija man. Ak, pēcdzemdību hormoni! Bērna dēļ uz visu varēju saņemties, bet, kad bērns bija nomierināts, pašai emociju maisam gals vaļā. Tā nu sāku lasīt zīdīšanas ābeces, Pasaules Veselības organizācijas materiālus, skatījos youtube video, kā pareizi iedot krūti, tomēr kādu nedēļu ik pa brīdim bija grūtības ar krūts satveršanu. Kad tas beidzot nokārtojās, sākās izteiktas sāpes krūts satveršanas mirklī un kādas dažas sekundes pēc zīšanas sākuma, bet pēc nedēļas arī tās aizmirsās.

Tā nu pirmās krīzes pārvarētas, jutos ļoti droša par zīdīšanu. Pirmajā mēnesī svars pieauga par 900 g, otrajā – 800 g. Es, pārliecināta, ka viss ir ideāli, ejot uz otrā mēneša vizīti pie ārsta, zināju, ka nav par ko uztraukties; vēl nodomāju, ja arī teiks, ka par mazu svars, es vienalga zināšu, ka viss kārtībā, jo atbilst visām PVO normām. Bet viss bija pavisam citādi, nekā iedomājos – ārstam izdevās atrast tādus vārdus, ka es, pārliecināta zīdīšanas aizstāve, salasījusies visu zinātniski pamatoto informāciju par zīdīšanu un svara pieaugumu zīdaiņiem, es no kabineta izgāju raudādama, jo ārsts pat iedeva burku ar maisījumu. Lai nu kā mani sanervozēja, zināju, ka maisījumu nedošu neparko. Turpināju lasīt, mierināju, ka viss kārtībā, arī pēc bērna uzvedības nemaz nelikās, ka piena pietrūktu. Tā nu tas turpinājās līdz 3 mēnešiem, kad tiešām bija pirmā īstā piena krīze. Ak, vēl nepieminēju, ka visiem, kam nebija slinkums, bija jāpadalās, ka arī barojušas tikai līdz kādiem 3 vai 4 mēnešiem, jo piens pietrūcis vai piens liess u.tml. Man regulāri jautāja: “Ko darīsi, kad piens pazudīs” un nesaprata, kad teicu, ka tā vienkārši nevar notikt. Tātad, pirmā krīze – es visu ko salasījusies, turpinu tik piedāvāt katru mīļu brīdi. Ja agrāk modās tikai 4.00, 7.00 un 9.00, tad tagad arī 2.00, bet es priecīga, jo nav jau tik traki un zinu, ka nakts barošana īpaši vairo pienu, sevišķi, barojot laikā no 4.00 līdz 8.00. Nedēļas laikā krīze pārvarēta, piens veidojas, tagad gan ne vienmēr krūtis pilnas, bet barošanas laikā piens sarodas.

Tad bija miera periods līdz gandrīz 5 mēnešu vecumam, kad dzīvē notika dažas pārmaiņas, es sanervozējos un piens tiešām gandrīz pazuda. Bet es neko citu nedarīju, tikai turpināju dot krūti. Tomēr bērniņš nokritās mazliet svarā, un pirmā saaukstēšanās klāt – iesnas, zīst grūti, piens vēl mazāk. Bet arī no tā atguvāmies un 6 mēnešu vizītē svars gandrīz tas pats, kas 5 mēnešos. Tad piena krīzes bija praktiski katru mēnesi, tomēr tās bija īsas un kopumā meitiņa auga labi un svarā pieņēmās lēnām, bet pieņēmās.

Vēl tam pa vidu – divi piena sastrēgumi labajā krūtī, pēc viena no tiem krūts bija pilnāka un sāpēja mazliet zīšanas laikā gandrīz 3 mēnešus, bet arī tas pārgāja. Vēl vienā periodā meitiņa atteicās no labās krūts, un nevēlējās no tās ēst gandrīz mēnesi. Vēlāk iedomājos, ka vienreiz, iespējams, nebiju labi noskalojusi dušas želeju un meitiņa pēc tam atcerējās, bet tomēr piens no krūts nepazuda, jo, kad bērniņš iemiga pie kreisās krūts, viņu pārliku pie labās un izēda visu guļot.

Ak, un miega krīze sešu līdz deviņu mēnešu vecumā – meitiņa modās ik pēc 15 minūtēm līdz vienai stundai. 3 mēnešus es prakstiski ne reizi nebiju gulējusi ilgāk kā vienu stundu no vietas. Un nomierināt varēja tikai ar krūti. Kādreiz, kad iemiga pie krūts, varēju krūti nomainīt ar knupi, bet, kopš 8 mēnešiem tas izdevās arvien retāk un no 9 mēnešim bērns no knupja atteicās pavisam. No sešu mēnešu vecuma meitiņa arī sāka gulēt starp mums ar vīru, bet bieši gulēja arī man klēpī, man sēžot gultā. Bet arī tas pāriet, bērni aug ātri!

Un vēl viens novērojums – lai cik labi izprotu piena rašanos un zinu, lai piens veidotos, bērns jāliek pie krūts biežāk, tajos krīzes brīžos tā gribējās, lai starp zīdīšanas reizēm paietu ilgāks laiks, lai kaut kas paspēj saveidoties, jo tik ļoti nepatika tā sajūta, ka bērniņš sāk zīst, bet piens netek. Bet tam jātiek pāri un katru reizi sev jāatgādina – ja liksi [ie krūts, piens būs!

Tagad jau mums ir vairāk kā 10 mēnešu zīdīšanas pieredze un jūtos droša. Mana meitiņa visu šo laiku svara pieauguma tabulai iet pa normas apakšējo līmeni un pat nedaudz zem, bet viņa ir ļoti aktīva, vesela, tikai 2 reizes bija iesnas, pie tam vienu reizi tās ilga gandrīz nedēļu (kā iepriekš rakstīju, arī iemesls zināms), bet otrajā reizē tikai 2 dienas; rāpo no 6 mēnešu vecuma, pirmie solīši 10 mēnešos. Brīžus, kad bērns grib ēst, nu nekā nevar nepamanīt un redzu, ka viņai piens pietiek.

Jā, ja nebūtu to emocionālo pārdzīvojumu, ja es spētu dzīvi uztvert mierīgāk, man noteikti būtu vairāk piena un meitiņa pieņemtos svarā labāk, bet, kā jau teicu, kvalitāte svarīgāka par kvantitāti.