Kuram ārstam ticēt?

Bieži vien jaunās māmiņas jūtas apjukušas starp visiem tonusiem, gūžu stīvumiem, cistām un citiem medicīniskajiem terminiem, kurus bieži vien ārsti nober kā diagnozes mūsu mazuļiem. Jāteic, ka ar otro bērnu es katru diagnozi uztveru daudz vienkāršāk, bez trauksmes, jo zinu, ka pirmo bērnu man izdevies izaudzināt par tīri sakarīgu un veselīgu čali, kāpēc gan lai ar otru būtu savādāk?

Bet par vienu gan esmu nedaudz apjukusi.

Iepriekš stāstīju, ka mūsu mazajai meitiņai bija nabas trūce, tāpēc devāmies pie ķirurga. Vienojoties ar ķirurgu, nabu līmējām un jau pēc pāris nedēļām viss bija vislabākajā kārtībā, taču ķirurģe pieteica, ka pēc diviem mēnešiem mums jāierodas uz atkārtotu apskati. Ja vajag, tad vajag. Pagājušās nedēļas sākumā devāmies pie ārstes. Ķirurģe konstatēja, ka ar nabiņu viss ir labi, taču, mammīt, jūs tikai paskatieties! Bērnam ir šķībais kakls! Tā arī ierakstīja diagnozē ģimenes ārstei. Pēc ķirurģes teiktā, mums tūlīt pat jādodas pie rehabilitologa, kurš mums nozīmēs masāžas. Todien mājās devos nedaudz nolaistiem pleciem, bez savas ierasti cēlās brieža stājas, jo kura mamma gan gribētu dzirdēt, ka viņas bērnam ir šķībs kakls! Dzimis pirms laika, labi, bet nu šķībs kakls! Tas izklausās nepatīkami. Tajā pat dienā pierakstījos pie ķirurģes nozīmētā rehabilitologa, kura vizīte gaidāma nākamnedēļ, taču, kamēr gaidām rindā, šonedēļ pienāca kārta atkārtotai vizītei pie neiroloģes.

Dakterīte jauka. Smaidot teica, ka mūsu mazulis tūliņ kārtos savu pirmo lielo eksāmenu, lai parādītu, ka viņa attīstība atbilst vecumam. Pēc brīža, kad mazulīte tika cilāta, grozīta, skatīta un pētīta, ārste man teica: „Mammīt, te viss kārtībā, viss gluži kā pēc grāmatas!” Loģiski, ka kaut ko tādu mammai patīkami dzirdēt, taču atcerējos par ķirurģes diagnozi un par to izstāstīju neiroloģei. Uz to viņa uzrāva uzacis un pārsteigta vaicāja, kāds gan te šķībais kakls, re, mana meitiņa tik skaisti centrējot kaklu, galvu! Šim veselajam bērnam nevajagot ne masāžas, ne vingrošanas, ne peldēšanas. Viss turpmākais tikai vecāku rokās, jo jāturpina ar bērnu darboties.

Izgāju no ārstes kabineta divējādu jūtu dalīta – urā, manam bērnam nav šķība kakla un viņš ir attīstījies atbilstoši savam vecumam, bet tajā pašā laikā... kuram ārstam gan lai tic? Ja viens saka, ka ir, otrs, ka nav, kur ir patiesība? Kaut kur pa vidu? Nākamnedēļ būs pienākusi mūsu rinda pie ķirurģes nozīmētās rehabilitoloģes. Redzēsim, ko teiks viņa. Kurai diagnozei piesliesies ārstu vairākums?

Pieļauju domu, ka šādas situācijas rodas ne mazums reižu, un mammas noteikti bieži vien šī iemesla dēļ apstulbst, jo viens ārsts saka vienu ,bet otrs – kaut ko pavisam citu. Un tiec nu, cilvēk, gudrs!