Bēbīši, knupīši, īkšķīši

Vēl nesen kaut kur interneta vidē lasīju māmiņas raizes par to, ko darīt mazuļa zobu nākšanas laikā, ja mazulis atsakās no māneklīša. Lai gan manējai ir tikai (vai arī - jau?!) 7 mēneši, gribās uzrakstīt, ko man ir teikt par tēmu. Ne tikai par zobu nākšanu. Par knupi, zobiem, īkšķīti, mazuli. 

Pirms bērna nākšanas pasaulē, domās sev formulēju stingru uzskatu - nekādu knupi bēbim nedošu, knupis ir fuj, pē, principā - bez jebkādiem argumentiem un loģiska pamatojuma. Satiekot mazo, brēcošo kunkuli domas mainījās - mazā brēca daudz un dikti, visu laiku čāpstināja un bija neapmierināta, neesot pie krūts (piena trūkums atkrīt, jo iesākumā, protams, lai izslēgtu šo variantu, centīgi svēru pirms un pēc ēšanas mazo - piena bija vairāk kā vajag). Salauzu savus uzskatus, aizmirsu zinātniskos rakstus par to, ka knupi nevajag dot ātrāk par divām nedēļām (citos rakstos - mēnešiem), par to, kā knupis ietekmē sakodienu, zīšanas prasmi un tā tālāk, un tā joprojām. Protams, drīz pēc piedzimšanas, tecēju uz aptieku pēc māneklīša, kārotā miera gaidās. Nē, māneklītis neviesa nekādu mieru. Mazulis pat nepavēra lūpiņas. Mēģinājām visādi, pirkām vienu, otru, trešo... Drīz apnika. Pirmo mēnesi auklēju un ļāvu "karāties" pie krūts, cik mazulīte vēlējās. Un ziniet ko? Tas pārgāja. Jo mazā atklāja savas rociņas.

Sākumā rādītājpirkstu. Drīz nonāca līdz īkšķītim.Un īkšķis kļuva par jauno krūti. Aizmiegot. Pamostoties. Guļot un skatoties griestu lampā. Ar sakniebtām lūpām uzklausīju dāsnos padomdevējus un knupīša spraudējus, laidu gar ausīm gādīgos pieredzes stāstus par "paziņas meitu, kas īkšķi sūkāja līdz 16 gadu vecumam" un "māsīcas dēlu, kam viens īkšķis mazāks par otru", "sačervelēto ādu"... Priecājos  par ģimenes ārsti, kas tikai noteica: "Apsveicu, jūsu mazulis pareizi attīstās un ir atklājis savas rokas!"

Īkšķi mazā sūkāja līdz aptuveni 5 mēnešu vecumam. Bija "saasinājums", kad īkšķa zīšana pirms gulēšanas pārvērtās par īkšķa zīšanu visu dienu, bet nekas. Vienā brīdī vienkārši pamanīju, ka mazo rokas vairs neinteresē. Un arī knupis neinteresē joprojām. Lai arī tie mētājas riņķī apkārt pa māju un joprojām, kad mazā iebrēcas, satrauktie viesi iesaka tomēr piedāvāt knupi... Es ieteikumos laimīgi neklausos. 

Mums izpaliek "no knupja atradināšanas" periods. Mazā naktīs guļ tieši tik pat "labi" kā knupja mazuļi - ik pa laikam pamostas, bet saudzīgi mierinot aizmieg... Arī īkšķi mazā mutīte vairs nemeklē.

Zobu nākšanas periods? Esam izauklējuši jau četrus zobus. Jā, bija brēkšana, bija mantu žļembāšana (protams, tam paredzētos žļembastus mazule vēsi ignorēja :D). Protams, ar knupi, varbūt, būtu vieglāk, bet arī bez tā dzīvojam mierīgi.

Protams, ar mazuļiem nekas nav akmenī cirsts, nevaru galvot, ka mazā mutīte īkšķi atkal neatradīs.. Bet tā tad arī būs cita tēma par kuru parakstīt.

Nē, šis raksts nav nosodījums mammām, kuru mazuļi lieto knupīti. Man tiešām prieks, ka tas ir izgudrots, lai nomierinātu mazuli, vēl lielāks prieks, ka tas tiešām strādā. Šis raksts ir mana atbilde visiem, kas ir pārmetuši (jā, tieši tā, pārmetuši), ka mūsu meitiņa nelieto māneklīti. Bet laikam jau bērnkopība ir tēma, kurā vienmēr kādam būs ko iebilst, pielabot, palabot un pateikt.

[foto: https://www.aliexpress.com/popular/designer-baby-soothers.html]