Vai bērnu spēles?

Vai bērnu spēles?

01. Feb 11:47 Rasas dārzs Rasas dārzs

Spēlēšanās ir tas, ko bērni darītu visu laiku, ja viņiem to ļautu. Tā ir tik pašsaprotama un viegli novērojama darbība. Mēs meklējam attīstošās spēles, grāmatas un citas aktivitātes pēc iespējas no dabīgākiem materiāliem un īpaši sertificētiem elementiem. Bet bērns nespēlējas, kā mēs to gaidījām. Vecāki sāk uzdot jautājumus: ko man darīt, ja mans bērns nespēj iejusties spēlē?, ko man darīt, ja bērns spēlējas tikai īsu brīdi un tad met mantu prom un dara kaut ko citu?, kāpēc mans bērns negrib spēlēties viens, bet viņam vienmēr vajag mani? Un beigu beigās vecāki sāk šaubīties paši par sevi.

Šie jautājumi norāda uz novecojušu skatpunktu. Nav arī iespējams atbildēt uz šiem jautājumiem ar vienu universālu atbildi. Šie visi jautājumi ir svarīgi. Tomēr runa nav par konkrētām atbildēm, bet gan par jaunu nostāju.

Spēlēšanās ir mācīšanās

Mēs ne tikai esam stingri nodalījuši spēlēšanos no mācīšanās, mēs esam arī sadalījuši to nozīmīgumā un spēlēšanās ir pretstats labajam, ko saprotam ar cītīgu mācīšanos, būt čaklam, būt labam, būt ar nākotni. Bērns tiek uzlūkots un uzrunāts: “Tu, tava spēle nav svarīga.”

Būtībā mēs uzskatām, ka spēlēšanās nav nopietni, tā ir domāta brīvajam laikam, ja tāds vispār ir. Bērni to nespēj saprast, jo bērniem tās ir savstarpēji nešķiramas nodarbes – spēlēšanās un mācīšanās. (Mācīšanās no galvas ir pavisam kas cits. Tai ar mācīšanos nav nekāda sakara.)

Tātad bērns saņem ziņu, ka tas, ko viņš dara, nav svarīgi, ir svarīgākas lietas par to un viņš pēc citu vēlmes un vajadzības var tikt pārtraukts tajā. Ātri vien bērnā rodas atziņa, ka manas darbības un lietas nav svarīgas – es neesmu svarīgs.

Pirmā persona, kas šajā konfliktā reaģē, ir bērns. Viņš ir gatavs apspiest un atteikties no saviem dabīgi iedzimtajiem attīstības procesiem, lai izpatiktu savai uzticības personai. Tas nozīmē, ka bērns kļūst tāds, kā mēs.

Ja mēs pieaugušie neesam spējīgi patiesi spēlēties, ja mēs nevaram ilgstoši kaut kam koncentrēties, ja mūsos nav spēka pretoties patērētājsabiedrībai, jo jau no agras bērnības esam saņēmuši vēsti, ka neesam pietiekami labi, tad nav jābrīnās, ka mūsu bērni kļūs tādi, kā mēs.

Un šajā sakarā ir svarīgi saprast sākumā uzdotos jautājumus.

Ko es varu piedāvāt manam bērnam?

Pielāgotās lietas bērniem – tā ir spēļu nogalināšana. Spēle pati par sevi ir radoša norise, kaut kas tāds, ko mēs nevaram noteikt. Bērnos ir divas spējas, kuras var likties pretrunā viena ar otru, tomēr tā nav. Viņiem ir spēja vienā lietā saskatīt vairākas atbildes. Viņi vēl nav sapratuši, ka no viņiem to vienu pareizo atbildi sagaida, tāpēc viņi atrod vairākas atbildes. Un, ja bērns atrod čupu ar kartona kastēm, tad tur var rasties jebkas. Tam pat nav jābūt kādam priekšmetam. Bērns izmanto savu ķermeni un kā bezpriekšmetu etīdē nospēlē savas brokastis. Un bērns izgaršo to. Šī iztēles spēja bērnā ir iedzimta. Bērns var paņemt koka gabalu un tajā saskatīt riteni. Un pats būt tas, kurš uz riteņa sēž. Tas, ko es bērnam šajā brīdī varu piedāvāt ir NEKAS. Tajā mirklī, kad pieaugušais mēģinās palīdzēt, bērna dabīgā spēja tiks aizstāta ar pieaugušā interpretāciju. Un bērns būs tik lojāls, ka tā arī darīs, kā pieaugušais viņam priekšā saka vai rāda. Bet mēs nezinām, kas bērniem būs vajadzīgs. Tas tāpēc, ka mēs nespējam paredzēt, mēs nezinām, ar kādu nodomu bērns dodas un ņem kādu priekšmetu. Un tāpēc mēs arī nevaram viņam pateikt pareizi priekšā. Tādējādi bērniem pielāgotās lietas ir spēles iznīdēšana. Bērni ņem tās rokās un spēlējās, bet lielākoties tie apejās ar to citādi un ne kā pieaugušie to bija paredzējuši. Bērns ņem un redz daudzus pielietojumus un tie visi var būt jebkas cits, tikai ne tas, kas bija paredzēts. Piemēram, bērns ņem rokās burtu C un saka – banāns vai uzsprādzis mēness. Tā ir tā brīvība, kas mums vairs nav.

Tātad piedāvāt bērnam mēs nevaram neko. Ja bērnam kaut kas ir vajadzīgs, viņš to atradīs – akmens, zars, pudele...tu nespēj iedomāties, par ko tas viss var kļūt. Vai arī bērns pats prasa to, ko viņam vajag. Bet tad...ir lielais pārsteigums!!! Bērni nevēlās nekādas bērniem pielāgotās rotaļlietas. Bērniem patīk pēc iespējas precīzāks īstā priekšmeta atdarinājums, ko viņi īstajā dzīvē redz. Berni vēlās īstas lietas (iespējams tikai mazākā izmērā). Ja bērns priecājas par bērniem pielāgotajām rotaļlietām, tad tikai tāpēc, ka viņš grib izpatikt vecākiem. Tomēr bērna primārā atsauce ir uz to, ko viņš redz dabā – oriģināls. Tas ir tas, ko viņš dzīvē redz un vēlās savā spēlē iekļaut. Ja bērnam ļautu būt viņam pašam, tad šāds jautājums nemaz nerastos. Tā ir tā jaunā nostāja – uzticēties bērnam un viņa dabai un ļaut viņam būt pašam.

Bērns nevar iejusties spēlē

Ja bērns nespēj iesākt spēli, tad kaut kas ir noticis. Spēlēšanās ir visdabīgākais, ko bērns jau mātes ķermenī dara. Bērns nespētu kustināt rokas, ka viņš jau savos pirmsākumos ar roku nebūtu spēlējies. Smadzenes nezinātu, ko iesākt ar šo ķermeņa daļu, ja bērns ar to nebūtu jau iepriekš darbojies un guvis savu pieredzi. Tātad spēlēšanās ir pirmais, ko bērni dara un tā ir viena no pamatvajadzībām gluži kā elpošana.

Bērns, kurš nevēlās spēlēties, atrodas situācijā, kad no viņa sagaida, ka viņš spēlēsies ar kaut ko, ko viņš pats īstenībā negrib. Patiesībā bērns bez spēlēšanās nekādi nevar iztikt, tikai mēs viņu novērtējam un pēc savas saprašanas izlemjam, vai bērns labi spēlējās vai nē, vai izglītojās, vai gana ilgi spēlējās, vai spēj koncentrēties utt. Tā vietā bērnu labāk būtu novērot un mēģināt izprast, ko viņš spēlē, ko iemācās un ko attīsta sevī caur to.

Ja bērns negrib spēlēties, tas nozīmē, ka viņa spēle netiek ņemta vērā. Un tiek meklēts un piedāvāts tas, kas pieaugušā prāt bērnam būtu labi, bet bērns patiesībā interesējas par ko citu.

Aizvainotais bērns mūsos

Ir saprotams, ja kādreiz vecāki saka, cik viņi ir slikti kā vecāki, jo kādreiz viņiem tika teikts, ka viņi ir slikti bērni. Un te nav nekāds nosodījums vai pārmetums. Tas ir skumīgi, ja tā ir, bet mums ir iespēja turpmāk ar to citādāk apieties. Un arī vecāku centieni saviem bērniem kaut ko piedāvāt, izvēlēties īpašas lietas un nodarbes patiesībā liecina kaut ko par mums pašiem. Tas ir tas aizvainotais bērns mūsos, ar kuru mēs, pieaugušie, paši netiekam galā. Viņam pietiktu vien ar to, ka tiktu pieņemts tāds, kāds ir un ļaut sajust “... un par to es tevi mīlu”. Bērnam ar to pietiek. Tad viņam ir radīta drošā osta. Viņš dodas ārā no šīs drošās ostas un bērns var darīt to, kam viņš ir radīts, proti, doties plašajā pasaulē.

Mums ir jāsalabst ar aizvainoto bērnu mūsos. Un viņam pietiek ar to, ka liek viņam sajust: es tevi mīlu, jo tu esi tāds, kāds esi. Ja tas tiek mainīts, tad vairs nav nekādu novērtējumu, aizspriedumu un mēs atkal esam bērna brīvības sajūtā, kad katra persona mūsu ceļā ir īstajā vietā un īstajā laikā. Tad mēs varam dot šo brīvību arī saviem bērniem – būt tādiem, kādi viņi patiesībā ir.

Mans bērns nespēlējas gana ilgi...

Kamēr mēs par to domājam, mēs neredzam, cik ilgi mans bērns tiešām spēlējas.

Mēs koncentrējamies uz to, ka bērns pamet vienu nodarbi un metas pie nākamās. Mēs nolemjam, ka bērns nespēj ilgstoši ar vienu lietu nodarboties, ka viņā nav noturības un neatlaidības. Un tad mēs neredzam to, ka patiesībā bērns visu laiku ir mūsu paraugs noturībā, neatlaidībā. Bērns, kurš ir ar kādu spēli pārņemts, viņš to spēlē miljons reižu, ja tam tā ir jābūt. Bērns tai brīdī ir spējīgs pārkāpt visas savas robežas kā neviens pieaugušais to spētu. Noturība ir viena no bērna iezīmēm. Ja bērnam tāda nav, tad visticamāk tāpēc, ka mēs, labu gribēdami, caur mūsu centieniem esam šo bērnu sadrumstalojuši. Tā vietā, lai redzētu, ko viņš dara, mēs skatāmies, ko viņš nedara. Tā vietā, lai skatītos, kurā jomā bērns padziļina savas zināšanas, mēs skatāmies, kur trūkst koncentrēšanās un noturības.

Ja bērns ilgstoši nenodarbojas ar vienu lietu, tad tā ir zīme, ka bērnu tas neinteresē. Bērns, kurš nav ieinteresēts, ir bērns, kurš vienkārši nav ieinteresēts un nevis to, ka viņam ir koncentrēšanās problēmas.

Un nevajag aizmirst, ka mēs bērniem esam paraugs un ka viņi kļūst tādi, kādi esam mēs. Un, ja mēs nespējam koncentrēties un no vienas problēmas skrienam pie nākamās, no viena darba pie cita, visu laiku ko jaunu uzsākam, tad bērns vēro un vēlās kļūt kā mēs.

Mēs vēlamies, lai mūsu bērni nākotnē būtu laimīgi pieaugušie un ar šiem centieniem aizmirstam parādīt, ko tad īsti nozīmē būt laimīgam pieaugušajam.

Mans bērns nespēlējas viens

Tas, protams, ir pašsaprotami, ka vecāki kādā brīdī ir pārslogoti, jo viņi negrib visu dienu spēlēties vai arī ir sakrājušies citi darbi. Tas ir pilnībā saprotams. Bet tā nav problēma ar bērnu. Bērns vienkārši nav radīts, lai paliktu dialogā tikai ar saviem vecākiem.

Tiek uzskatīts, ka tie bērni, kuri neiet skolā, paliek mājās ar saviem vecākiem. Tā būtu katastrofa. Cilvēks ir radīts tā, lai dotos plašajā pasaulē. Pavērojiet, kā bērns reaģē, ja tiek nomainīta telpa! Kā viņš uzsūc sevī apkārtējo pasauli. Mēs esam radīti, lai dotos pie citiem. Mēs zinām, ka ar daudzpusējo pieredzi mēs bagātinātu sevi un zinām, ka mēs kopīgi sasniegtu lietas, kuras katrs viens pats nekad nesasniegtu. Un to zina mūsu bērni. Viņi zina, ka to trauku tur augšā viņi paši aizsniegt nevar, viņam vajag cita cilvēka palīdzību. Mūsu bērni zina to, ka, sanākot dažādiem cilvēkiem kopā, rodas lielāks spēks, lielāka varēšana. Tāpēc viņi dabīgi vēlās doties pasaulē un iepazīt jaunas vietas, lietas, cilvēkus... Bērnos ir neticami liela atvērtība pret visu. Bērni nezina nekāda veida diskrimināciju (cilvēku ādas krāsa, izcelšanās vai arī “dzimumam atbilstošās” aktivitātes vai krāsas u.c.) vai jebkādu hierarhiju (viņiem visas profesijas ir tā vērtas, lai atklātu un būtu par tām sajūsmā, visi cilvēki ir vienlīdz svarīgi un nozīmīgi) utt. Šī tieksme doties un izzināt pasauli ir apbrīnojama. Kuru vēl labāku priekšnosacījumu var iedomāties cilvēka attīstībai?! Un tas ir mūsos iedzimts! Un neiešana skolā ir tuvāk esošā iespēja, lai dotos plašajā pasaulē. Mūsu bērni ir tam radīti, nevis lai paliktu dialogā. Un tas sliktākais, kas varētu notikt ar bērnu, ir palikt mājās ar saviem vecākiem. Vecāki var dalīties ar to, ko viņi zina un tas ir maz. Vēl sliktāk būtu, ja bērns paliek mājās ar vecākiem un vēl pārņem viņu (vecāku) bailes.

Piemēram, Dainis mīl rāpties kokos. Tētim būtu bail, ja viņa dēls to darītu. Ja Dainis dzīvotos tikai mājās ar tēti, tad viņš nekad nedrīkstētu rāpties kokos. Par laimi viņš dodas pasaulē un atrod daudzus citus cilvēkus, kuriem nav bail, ja viņš rāpjas kokos. Ir pat tādi, kas ar viņu kopā rāpjas kokos.

Tas ir saprotams, ka vecāki negrib un nespēj visu dienu ar bērnu vien spēlēties. Un bērns patiesībā jau arī to negrib. Īpaši, ja viņš jūt, ka tas otrs to negrib. Viņš grib vienkārši ar kādu spēlēties, jo viņš tam ir radīts. Un pēc iespējas ar citiem cilvēkiem, kuri nav viņa vienaudži. (Pieaugušie parasti domā, ka bērni grib ar citiem bērniem spēlēties, bet tas ir pārpratums. Viņi grib spēlēties un tā nu ir sanācis mūsu radītajā pasaules kārtībā, ka vienīgie, kas vēl spēlējas, ir vairs tikai bērni.) Tāpēc, ja bērns negrib vairs spēlēties ar mammu vai iedoto rotaļlietu, tad tas ir tikai pavisam normāli, jo bērns vēlās sekot savai dabai un satikties ar citiem un ar viņiem spēlēties. Un tas ir neatkarīgi no mūsu vides un citiem apstākļiem. Un mēs nevaram noteikt, ar ko bērns grib spēlēties. Tā ir paša bērna darīšana, bērna dzīves ceļš.

Ir skaidrs, kāpēc tiek uzdoti šādi jautājumi. Tie visi ir balstīti uz iekšējo nostāju, ka mēs neesam pietiekami, ka mūsu bērni nav pietiekami. Mēs dzīvojam bailēs, ka mēs neesam pietiekami, ka mūsu bērni nav pietiekami. Un šīs bailes, šīs domas, šī nostāja dzīvē ir inde. Un rezultātā mūsu bērniem nepatīk būt tādiem, kādi viņi ir, jo viņi redz, ka mums nepatīk tas, kādi esam mēs paši.

Uz zemes nav iespējams miers tik ilgi, kamēr mēs ar iekšējo bērnu neesam mierā. Un mēs nevaram no bērniem sagaidīt to, ka viņi dzīvos laimīgi un mierā, ja mēs, pašiem to, protams, negribot, kā sabiedrība pastāvīgi karojam pret mūsu bērniem.

 

Lasi vairāk blogā Rasas dārzs