Skolojamies mājās jeb mājmācība Latvijā

Latvijā bērniem ir pieejama gan mājmācība, gan mājas apmācība. Mājas apmācība ir paredzēta bērniem, kuri ilgstošas slimošanas laikā nevar apmeklēt skolu, savukārt mājmācība ir izglītības ieguves veids, kas tiek īstenota ģimenē un par to ir atbildīgi vecāki. Mēs devāmies ciemos pie Indras un Zigmāra, kuru ģimenē aug četri bērni un viņi ir izvēlējušies mājmācību.

Apsvērumi mājmācībai

Indra un Zigmārs stāsta, ka viņi ir uzdrošinājušies mēģināt bērnus mācīt paši, jo sapratuši, ka tas jau tiek veiksmīgi darīts, darbojoties ar saviem bērniem, stāstot un rādot par to, kāda ir pasaule un kāpēc, lai neietu tālāk. Viss esot sācies ar došanos uz semināru par to, kas ir mājmācība.

“Sākotnēji nodomāju- skaisti,bet nav reāli. Zigmārs uzreiz piekrita un vēlējās pats doties uz Rīgu, apskatīt,kā tad viss notiek un teica, ka mēs to darīsim,” par mājmācības sākumu runā Indra. “Protams, sākotnēji bija daudz jautājumu, bet sākot meklēt informāciju, noskaidrojām, kā tas notiek,kādi bērni izaug, mani tas viss ieinteresēja,jo Latvijā nav daudz tādu pieaugušo,kuri būtu mācījušies mājās šajā gadsimtā.”

Patiesībā mājmācība ir senāka par mācīšanos skolā, jo ne visiem skolas bijušas pieejamas, taču mūsdienās izglītības ieguve ģimenē nenotiek bez sadarbības ar skolu.

Par sadarbību ar skolu stāsta Izglītības departamenta direktora vietniece Iveta Īvāne: “Šobrīd izglītība ģimenē kā forma faktiski tiek realizēta caur konkrētu izglītības iestādi – vecāki raksta iesniegumu, kurā pamato vēlmi sava bērna izglītības ieguvei ģimenē, direktors ar rīkojumu izdod apliecinājumu, ka jā, konkrētais bērns vai veselības stāvokļa dēļ vai psiholoģisku iemeslu dēļ konkrēto pamatizglītības posmu pavada ģimenē.”

Šāda sadarbības forma ir arī Indras un Zigmāra ģimenē,atklājot,ka viņiem ir līgums, ka skola izsniedz grāmatas, palīdz ar mācību materiāliem, ja vajadzīga konsultācija, skolas darbinieki ir atvērti un ļoti laipni. 

Reizi gadā jāpilda skolas obligātās ieskaites, bet kā stāsta Indra, viņu ģimenē pašu ieskaites tiek pildītas reizi pusgadā,lai saprastu,vai ģimenes mājmācība iet pareizā virzienā. “Gada beigās visi pārbaudījumi tika nokārtoti ar labiem rezultātiem,” priecājas māmiņa Indra.

Šobrīd mūsu likumi paredz, ka bērns var apgūt nepieciešamo izglītību ģimenē līdz ceturtai klasei, pēc tam, visticamāk, būs jādodas uz skolu.

“Ja izglītība tiek piedāvāta ģimenē, ir jārēķinās, ka skolēnam jebkurā gadījumā būs jākārto pārbaudes darbi gan 6.klasi beidzot, gan 9.klasi beidzot, tādējādi līdz 4.klasei ir šis vecumposms, ka visticamāk ļoti konkrētas ģimenes spēj valsts prasības īstenot, taču jau pēc 4.klases šīs standratprasību īstenošana būtu nododama profesionāļu, pedagogu rokās,” uzskata Izglītības departamenta direktora vietniece Iveta Īvāne.

Mācības vispirms, rotaļas pēc tam!

Varētu domāt, ka mācoties mājās, bērni lielākoties vēlas spēlēties, taču tā nav, bērniem ir vēlēšanās apgūt jaunas zināšanas un viņi iemācās visu to pašu, ko sēžot skolas solā – rakstīt, rēķināt un lasīt.

Ikdienā bieži mācības notiek dialoga formā- vecāki kaut ko stāsta, bērni uzdod jautājumus. Iespējams, reizēm aizvirzās no tēmas nekā sākumā plānots, bet, kad teorētiskā daļa mācībās beigusies, bērni pievēršas praktiskām nodarbēm- zīmē, izmanto plastalīnu, aplicē, darbojas ar dabas materiāliem un eksperimentē ar dažādām lietām.

Ļoti daudz bērni apgūst, dodoties dabā. Indrai un Zigmāram ir sava siltumnīca un mazdārziņš, kurā kopā ar bērniem tiek audzēti tomāti, zemenes, kartupeļi. Vecākajām meitām katrai ir sava vadziņa, jo māmiņai ir svarīgi bērniem iemācīt ne tikai teorētiskās zināšanas, bet arī to, ko nozīmē dzīvot un rūpēties pašiem par sevi.

Indra un Zigmārs par vienu no ļoti nozīmīgiem uzdevumiem uzskata bērnos nenogalināt zinātkāri, izdomu un vēlmi darboties, lai bērni mācītos ar prieku. Tāpat ieguvums no mājmācības ir tas, ka arī jaunākie bērni mācās līdz ar vecākajiem un daudz ātrāk apgūst mācību vielu.

Liela priekšrocība pašiem bērniem var šķist fakts, ka nav jāmācās katru dienu. Vismaz Indras un Zigmāra ģimenē mācības nenotiek katru dienu un ja ir mācības, tās neilgst visu dienu, atklājot, ka sēdēšana pie galda, kā ir skolā vairāku stundu garumā, ir vien stunda vai divas. Viss pārējais ir atkarīgs no bērnu vēlmes darboties.

Tad kāpēc tik maz vecāku izvēlas mājmācību,ja tas bērniem var sniegt tādu brīvību? Atbilde nav tālu jāmeklē- tradīcijas un uzticība skolai, kam piekrīt arī  Izglītības departamenta direktora vietniece Iveta Īvāne: “Viens no noteicošajiem faktoriem, kapēc vecāki tomēr izvēlas izglītības iestādi, nevis mājmācību, ir spēja izglītības iestādei piedāvāt noteiktus, atbilstošus resursus, tai skaitā pedagoģiskos resursus, tā ir drošība, uzticība skolai, ka viņa šo bērnu līdz 9.klasei sagatavos dzīvei, noteiktu prasību izpildei.  No otras puses ir vecāki,kuri izvēlas izglītību ģimenē, jo pastāv neuzticēšanās skolai, nedrošība par savu bērnu skolā un konkrētajā vidē, es teiktu, ka daudz vairāk ir nedrošība par to, kā bērns jutīsies skolā.”

Četru bērnu māmiņa Indra iesaka vecākiem domāt ne tik kategoriski un izcelt nevis to,kas nepatīk,bet gan uzsvērt mājmācības priekšrocības,ko vecāki var sniegt un ko var izdarīt labāk mājās: “Mājās visa ģimene ir kopā, visi konflikti un arī priecīgās lietas paliek ģimenes lokā. Es domāju,ka ikdienā viss notiek ar tādu mīlestību, ka pat tad, ja bērni pa dienu saplēšas, vakarā ejot gullet viņi novēl viens otram “Ar labu nakti!” un tad es zinu,ka viss ir kārtībā un konflikts ir atrisināts. Skolā diemžēl bērni ir sveši viens otram un tas notiek retāk.”

Mācoties mājās, bērniem ir iespēja apskatīt vienu noteiktu tematu tik ilgi, cik ir vēlēšanās, piemēram, ja tiek pētīti gliemeži, tad pamatīgi, nebaidoties no tā, ka tūlīt atskanēs skolas zvans un būs jānoskaņojas citām mācībstundām. Tāpat bērniem netiek likti divnieki par to, ka viņi kaut ko nesaprot vai nav izdarījuši.

Tam piekrīt arī Zigmārs atzīstot, ka nesaprot,kā par tādiem mācību priekšmetiem kā fizkultūru, mūziku, zīmēšanu var likt nesekmīgas atzīmes.

Māmiņa un tētis nebaidās no tā, ka viņus kāds nosauks par dīvainiem, viņi smejoties piekrīt – esam jau esam dīvaini un kurš no mums tāds nav?

“Cilvēkiem ir bail no tā, kas ir savādāks, nekā viņi paši – tur kaut kas nav kārtībā, ja es tā nedaru, tad kaut kas nav, jo visi tā nedara, bet vai tad cilvēka mērķis būt tādam kā visi?” retoriski un smaidot jautā četru bērnu māmiņa Indra,kura ir priecīga,ka bērni prasmes apgūst mājmācībā.

Mums katram pašam ir jāsaprot, vai mēs esam gatavi savus bērnus mācīt ģimenē, vai šis mums ir pieņemams dzīves veids, jo tas prasa nemitīgu izglītošanos pašiem. Tāpat daudzi šaubās par to, vai bērns pēc mājmācības pratīs biedroties ar citiem bērniem. Cik cilvēku, tik viedokļu, taču ir ģimenes, kurām tas ļoti labi padodas un kāpēc lai mēs uz viņiem skatītos šķībi, ja reiz bērni un vecāki ir laimīgi.

Māmiņu Klubs

Kāds ir Tavs viedoklis par mājmācību?

Vai Tu vēlētos,lai bērns apgūst mācības mājmācībā?

Varbūt Tu savu bērniņu izglīto mājās? Pastāsti par to!