Uz skolu līdzi nauda. Pirmklasnieka pieredze

Dēlam skolā tiek nodrošinātas bezmaksas pusdienas, par ko man ir liels prieks, savukārt, ja bērns paliek arī pagarinātajā dienas grupā, vecākiem ir trīs opcijas:

• samaksāt par launagu jau iepriekš, kas nozīmē, ka, pēc stundām aizejot uz ēdnīcu, bērnam būs nodrošināts ēdiens;
• komplektēt un pašiem dot līdzi launaga kārbiņu;
• dot naudiņu, lai bērns pats var skolas ēdnīcā nopirkt kaut ko launagam.

Iesākumā biju apsvērusi pirmo variantu, taču tas drīz vien atkrita, jo puika pateica, ka ēdienu, ko dod launagā, neēdīs, tāpēc visu pirmo semestri esmu cītīgi katru dienu devusi launaga kārbiņu. Ja samenedžē un visu iepriekš saplāno, tas nav nekas apgrūtinošs. Tajā pašā laikā reizi pa reizei dēls ieminējās, ka arī viņš gribētu pamēģināt pats kaut ko nopirkt ēdnīcā. Naudu iepriekš nekad nebiju uz skolu devusi līdzi, jo šķita, ka pirmklasniekam tas ir pilnīgi lieki. Tomēr, lai ļautu pamēģināt, kā gan tas ir, nolēmām šonedēļ pamēģināt – ļaut pašam nopirkt sev ēdnīcā launagu.

Jau vasarā bijām nopirkuši dēlam maciņu, ielikām tajā vienu eiro un vēl trīsdesmit centus. Dēls bija patīkami satraukts, jo pirmā reize taču.

Kad vakar pārnācu mājās no darba, dēls priecīgi stāstīja, ka ēdnīcā nopircis picu, samaksājis 60 centus un naudiņu, kuru viņam atdeva atpakaļ, ielicis maciņā. Uzslavēju, ka malacis, man prieks utt. Tikai brīdī, kad paņēmu rokā maciņu, sapratu, kas tas ir pilnīgi tukšs. Neviena centa. Ne atlikuma no viena eiro, ne arī tie trīsdesmit centi. Bērns sabijies, dievojas, ka naudiņu taču atlicis atpakaļ maciņā, nekur citur nav licis. Un, goda vārds, es viņam ticu, jo šajos jautājumos viņš man ir atbildīgs. Tinām atpakaļ lenti, vai nav netīšām tomēr atlikumu ielicis kabatā – nav! Vai nav izbirusi somā – nav! Un tad, kad soli pa solītim dēls atstāstīja dienas gaitu, ieslēdzās smadzenēs sarkanā gaismiņa, jo vienā mirklī, kad skolotāja pēc launaga viņu pagarinātās grupas laikā izsaukusi no klases, viņa maciņš palicis uz galda. Atgriežoties klasē, protams, maciņu ielicis somā, pat neiedomājoties, ka jāpārbauda tā saturs.

Visticamāk, kādam ir niezējuši nagi un viņš ir naudu no mana dēla maciņa paņēmis. Pa ceļam mājup mums nav veikalu, kurā atlikumu iztērēt, tāpat arī ticu, ka viņš ir atlikumu ielicis maciņā. Pārāk godprātīgs, lai melotu. Šorīt, ejot uz skolu, dēls stāstīja, ka vakar vēl vienai meitenei pagarinātās grupas laikā pazudusi vērtīga lieta.

Kāda no tā mācība? Pazaudēti 70 centi, kas it kā nav daudz, taču iekšēji vāros – jau pirmajā klasē notiek tādas lietas? No otras puses – šī manam godīgajam un labsirdīgajam dēlam ir ļoti laba mācība, ka savas mantas ir jāuzmana ļoti īpaši. Nedrīkst paļauties, ka arī pārējie ir tikpat godīgi, forši un pūkaini.

Vienojāmies, ka arī turpmāk piekopsim praksi ar launaga kastīti un šis bija tikai izmēģinājums ar launaga pirkšanu pašam. Pirmajā klasē to noteikti vairāk neatkārtosim.