Kādai būtu jābūt skolai

Kādai būtu jābūt skolai

02. Mar 06:51 Rasas dārzs Rasas dārzs

Šodienas skola nav garantija

Tas ir lieliski, ka bērns skolā satiek visdažādākos cilvēkus – foršus skolotājus, no kuriem mācīties, satiek visādus trakus un dīvainus bērnus, no kuriem mācīties, kā ar tādiem apieties. Tās visas ir problēmas, ar kurām bērns var tikt galā un veicināt savu izaugsmi. Bet atzīmēm nevajadzētu būt.

Ar labām atzīmēm pabeigta vidusskola ne mazākajā mērā negarantē, pat ne mazāko drošības garantu nedod tam, ka cilvēks dzīvē būs laimīgs.

Vecāki var uzdot sev jautājumu – kurus cilvēkus mēs dzīvē apbrīnojam? Vai šie cilvēki ir ko labu sasnieguši? Tagadējā jaunā vecāku paaudze teiktu – Stīvs Džobss. Vecākā paaudze vēl teiktu - Einšteins. Tad paskatieties beidzot šo cilvēku biogrāfijas! Paskatieties, kā viņi pabeidza vidusskolu! Tie lielākoties nav pabeiguši vidusskolu. Tas nozīmē, ka tā nekādā ziņā nav garantija pat tam, ka gūs panākumus.

Tie, kuri ar ļoti labām sekmēm pabeidz skolu, labākajā gadījumā norāda uz to, ka spēj ekstrēmi labi pielāgoties, bet ne uz viņu inteliģenci. Tāpēc arī uzņēmumi jautā nevis atzīmes, bet gan spējas, prasmes, īpašības. Arī pirmās universitātes to ir pamanījušas, ka tie, kuriem ir labākās atzīmes skolā, nav tie, kuri ir vispiemērotākie konkrētajai nozarei.

 

Kam ir vajadzīgas atzīmes?

Skolu atzīmes patiesībā nav vajadzīgas ne bērniem, ne skolotājiem, ne bērnu vecākiem. Tās ir vajadzīgas tikai tālākizglītības iestādēm. Pirmām kārtām jau universitātēm. Un tā ir nekaunība, ka universitātes ir pārāk slinkas pašām izvēlēties savus studentus, pamatojoties uz pieteikumiem. Tā vietā, savu ērtību labad, universitātes paļaujas labāk automātam, kas pēc vidējās atzīmes vidusskolā uzņem studentus. (Vācijas prakse.)

Tādējādi ir daudzi topošie ārsti, kuriem ir ļoti laba vidējā atzīme, bet, ja jautā, kāpēc ir sev šo jomu izvēlējušies, tad bieži atbild – tāpēc, ka tēvs ir ārsts, vai vēl trakāk - “tāpēc, ka man tik labas atzīmes”. Un ne tāpēc, ka vēlās palīdzēt cilvēkiem vai tāpēc, ka šī joma interesē. Tāpēc šis tas ir nogājis šķērsām mūsu sabiedrībā.

 

Iespējas un risinājumi

Esošā situācija nebūtu jārisina ar agresiju vai kādām reformiņām, bet gan ar to, ka mēs skolai atņemam tās uzpūsto nozīmi. Medicīnu var studēt arī tie, kuriem nav vidējā atzīme 10. Tie ārsti bieži vien ir labāki, jo viņi zina, kāpēc viņi to dara.

Vecākiem tas nozīmē – atslābt. Un saprast to, ka tas, ko šodien mācās skolās, pēc 20 gadiem būs vairs tik muļķības.

Citiem vārdiem sakot – ir jābūt citām lietām svarīgākām par labu apliecību. Tad nu vecākiem jāpadomā, kas tas būtu, kas bērnam būtu jāpaņem līdzi dzīvei? Tad pēkšņi nonāk pie pavisam jaunām atziņām. Piemēram, (tas, kas iepriekš nebija svarīgs, tagad būtu) prieks mācīties. Tas tad būtu vienīgais vecāku uzdevums skolas sakarā – rūpēties par to, lai bērnam nepāriet prieks mācīties. Lai tas izdotos, ir jāiemācās skolu neņemt tik nopietni, jo tur ir ļoti liels risks šo prieku pazaudēt.

 

Sabiedrības nabadzības apliecība

Tā ir sabiedrības nabadzības apliecība, ja 21. gadsimtā nespēj panākt ko citu, kā bērnos radīt sajūtu, ka uz skolu jāiet tāpēc, ka viņiem to liek, jo tas ir jādara. Tam būtu jābūt otrādi – es eju uz skolu, jo man tur patīk, jo es tur varu mācīties. Šobrīd tas šķiet neiespējami.

 

Tādai būtu jābūt skolai

Tas gan vēl ir tāls ceļš, jo skolas ir vieta, kas pilda izglītošanas, uzglabāšanas un izšķirošanas funkcijas.

Tātad kādai būtu jābūt skolai? To varētu iedomāties tā, ka, piemēram, Ikšķile (vai jebkura cita pilsēta) kļūst par tādu kā mācību ”ciematiņu”. Šajā ciematiņā vai pilsētā būtu daudzas izglītības vietas: veikaliņi un to darbinieki, dažādi rokdarbnieki un meistari, biroji (kā arhitektu birojs, tā arī apbedīšanas birojs u.c.) un viss iespējamais, kas būtībā jau jebkurā pilsētā ir. Un tie visi ir pieejami bērniem tik ilgi, cik bērns to vēlas, līdz visu sev svarīgo šajā vietā un šajā brīdī ir apguvis.

Ar laiku bērnam rodas interese apgūt kādas konkrētas, detalizētas lietas, piemēram, integrāļa aprēķinu (jo bērns varbūt bija arhitektu birojā un redzēja, ko viņi tur dara un tas aizrāva, bet ir skaidrs, ka bez šī aprēķina tur nekas vairāk nesanāks). Tad bērns dodas uz ēku, kur senāk atradās skola un kuru šobrīd sauc, piemēram, par izglītības māju. Tur ir personas, kuras senāk par skolotājiem sauca, kuras palīdz šim bērnam apgūt integrāļa aprēķinu. Un ne mācot, bet gan norādot, kur bērns šo informāciju var atrast. Tad šī persona pavada bērnu tik ilgi, cik viņam tas ir nepieciešams. Tad bērns atkal dodas ārā un skatās, kur vēl ko jaunu atklāt.

Tas viss ir iespējams, taču mums ir jākļūst pavisam citai sabiedrībai. Un rūgtā patiesība ir tā, ka skolām nav uzdevums mainīt sabiedrību. Skolu uzdevums ir virzīt jaunus cilvēkus, kuri stabilizē esošo sistēmu. Tā būtu katastrofa mūsdienu sistēmai, ja skola virzītu jaunus cilvēkus tā, ka tie katrs zina savu vērtību, katrs zina, ko dzīvē vēlas, kuriem ir (paš)cieņa un kuri ir iemācījušies mīloši pret sevi un citiem izturēties. Tad valstī būtu jāslēdz 90% veikalu, jo tos vairs nevienam nevajadzētu.

Esošajai sistēmai ir vajadzīgas sliktas skolas, kurās skolēniem pēc iespējas sliktāk iet, lai viņiem būtu bezgalīgi daudz neremdinātu vajadzību, kuras šajā sabiedrībā varētu remdēt un tādējādi būtu ar to pilnībā aizņemts. Tāpēc nav vēlēšanās mainīt skolas.

 

Vecāku un skolotāju atbildība

Ja vecāki skolai nedotu vairs tādu nozīmi, tad skola automātiski mainītos. Ja mainīsies skola, tad mainīsies arī sabiedrība. Ir gan vecāki, gan arī skolotāji, kuri to atpazīst un savā ikdienā cenšas uzlabot, piemēram, mācību procesu skolā un nepadarīt otru par objektu. Arī tas maina sabiedrību.

Vācijā ir veikti pētījumi, kuros atklāja tādus uzņēmumus, kuros darbinieki svētdienā priecājas par pirmdienu un par došanos uz savu darbavietu, jo tur ir tik labi. Tādi bija apmēram 15 uzņēmumi, kuri ir vidējlieli (tajos īpašnieks ir zināms). Tātad te lielie uzņēmumi atkrīt. Piecos no šiem uzņēmumiem, kuri šīs kulturālās pārmaiņas sasniedza, bija īpasnieki ar antroposofisku izcelsmi. Tas nozīmē, ka ir vajadzīga noteikta pasaules pieredze, ar noteiktu cilvēka būtības izpratni, lai uzņēmuma vadītājs nonāktu pie tādas domas, ka ir kopā jādzīvo, kopā jāstrādā, kopā jāmācās. Tā, lai visiem ir labi. Varbūt tas ir tas, kas skolotājiem būtu jāiedod bērniem līdzī dzīvē, lai sabiedrība varētu mainīties.

 

 

Šis un citi raksti par un ap skolu lasāmi blogā Rasas dārzs: https://lauraceizare.wixsite.com/rasasdarzs

Šis raksts tapis pēc intervijas ar Geraldu Hūteru “Schulen im Aufbruch” kongresā.

 

Prof. Dr. Geralds Hūters (Gerald Hüther) – neirobiologs un Potenciāla attīstības akadēmijas dibinātājs, daudzu raidījumu viesis, daudzu populārzinātnisko grāmatu un zinātnisko publikāciju autors, zinātniskais pētnieks vairākos zinātnes centros (tai skaitā Jenas un Leipciges universitātēs un Maksa-Planka-Institūtā). Zinātniskās tēmas: agrīnās pieredzes ietekme uz smadzeņu attīstību, baiļu un stresa ietekme un nozīme uz emocionālo reakciju.

Vairāk informāciju par Geraldu Hūteru un viņa darbību var atrast internetā: www.gerald-huether.de.

Interviju ar Geraldu Hūteru var noskatīties Kongresa „Schulen im Aufbruch” mājaslapā: http://schulen-im-aufbruch-kongress.de