Sveiki!
Ir pagājis kāds neliels laiks, kopš esam uzinājuši, kas ir pie vainas dēla grūtajai lasītprasmes un rakstību problēmai. Iepriekš jau biju rakstījusi, kas ir disleksija:
http://www.maminuklubs.lv/pirmsskola/lasit-prasme-un-rakstiba-disleksijas-sindroms-229282/
Nu, esam kaut cik apraduši ar šo problēmu. Ja iepriekš biju es kas mājās pukstēja, ka nevar dēls labi un tekoši izlasīt tekstu. Tad tagad mums mājās ir mainīta loma. Pie kreņķiem un dusmu uzplūdiem ir ķēries Emīls. Jo, tagad biežāk ir jālasa, un kreņķis ir par to , ka tik labi nesanāk cik gribētos.
Tā tad, kā mēs mēģinām apspēlēt šo disleksijas sindromu.
Mēs necenšamies lasīt biezas grāmatas ar gariem tekstiem, jo tādā gadījumā puikam burti lēkā pa rindkopām ,kā mazas skudriņas. Un viņš nespēj sakoncentrēties un aptvert to lielo tekstu.
Tādēļ mēs talkā ņēmam grāmatas ar mazākiem tekstiem, vairāk attēli. Tā, lai mazais lasītājs nenogurst lasot, jo neredz tekstam galu un malu. Tas būtu pirmkārt- grāmata ar maziem tekstiem.
Otrkārt mēs norunājam limitu cik tad daudz ir jāizlasa pirmajā reizē, tas ir dienas sākumā. Jo nevar likt mazajam lasītājam uzreiz izlasīt grāmatu, ja jau tajā ir tik īsi tekstiņi. Viss notiek palēnām. Nosakot bērnam šo limitu, piemēram, piecas lapaspuses. Bērns ir motivēts saņemties, koncentrēties uz lasīšanu. Viņš nepaspēj nogurt.
Treškārt, lai uzlabotu rakstību, pēc katras izlasītās grāmatiņas, rakstam nelielu atstāstījumu, par izlasīto. Tas atkal bērnam veicina atmiņu par izlasīto, un pie reizes atcerēties, pa vasaru burtu rakstību un pareizrakstību.
Es teikšu, ka bērns pa šo nelielo laiku ir drusku iemācījies kontcentrēties, mazajos grāmatu tekstiņos. Kļuvis atbildīgāks pret savu darbiņu un pienākumu.
Tā lūk lēnām mums sokas. Būs vēl šādi tādi rakstiņi, par šo problēmu, kā mēs cenšamies ar viņu sadzīvot.
Ar cieņu Luidži.