Desmit pazīmes, kas var liecināt, ka bērns cieš no kibermobinga

Desmit pazīmes, kas var liecināt, ka bērns cieš no kibermobinga

26. Feb 09:13 Māmiņu klubs Māmiņu klubs

foto: pexels.com

Saskaroties ar kibermobingu jeb emocionālo pazemošanu internetā, bērna uzvedība mainās, piemēram, viņš kļūst noslēgts un emocionāls, vairs nevēlas sazināties ar draugiem, satraucas ikreiz, kad saņem ziņas mobilajās ierīcēs. Vecāki šādu uzvedību parasti skaidro ar konkrētā vecuma posma īpatnībām. Bet paši bērni par savām problēmām proaktīvi runāt neuzdrošinās. Kā laikus pamanīt, ka bērns cieš no kibermobinga? Praktiskos padomos dalās mobilo sakaru operatora BITE aizsāktās iniciatīvas “Iekod pirkstā!” eksperti un divi sabiedrībā zināmi tēti – aktieris Dainis Grūbe un mūziķis Juris Kaukulis.

Statistika ir nepielūdzama – kibermobinga gadījumu skaits pasaulē turpina pieaugt. Arī Latvija šajā ziņā nav izņēmums. Piemēram, pērn Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija saņēma aptuveni 200 ziņojumus par vardarbību internetā. Eksperti gan norāda, ka patiesais kibermobinga gadījumu skaits bērnu un pusaudžu vidū ir daudz lielāks, jo ne visas situācijas nonāk ekspertu, ka arī pašu vecāku un pedagogu redzeslokā. Lai šīs situācijas tiktu identificētas un atrisinātas savlaicīgi, izšķiroša nozīme ir tam, cik tuvas un atklātas ir bērna un viņu vecāku attiecības, kā arī – cik zinoša par kibermobingu ir sabiedrība.

“Kibermobings līdzīgi kā citas vardarbības formas atstāj ārkārtīgi negatīvu ietekmi uz bērna emocionālo veselību. Turklāt ņemot vērā interneta plašo pieejamību, to var izvērst 24 stundas diennaktī, neļaujot upurim ne brīdi patverties. Pieaugušo atbildība ir sekot līdzi izmaiņām bērnu uzvedībā un paturēt prātā, ka, nespējot pateikt, kas viņus nomāc, bērni sauc pēc palīdzības ar savu uzvedību,” uzsver bērnu un pusaudžu psiholoģe Gunita Kleinberga.

Par to, ka bērns cieš no kibermobinga, var liecināt vairākas pazīmes. Iniciatīvas “Iekod pirkstā!” eksperti aicina īpašu vērību pievērst 10 visbiežāk izplatītajām bērna uzvedības izmaiņām:

1.     Bērns vairs nevēlas lietot mobilās ierīces, ir satraukts katru reizi, kad saņem kādu paziņojumu.

2.     Izlasot saņemto ziņu, mainās bērna garastāvoklis. Tiek aizvērts dators vai nolikts malā telefons, kad parādās vecāki vai ģimenes locekļi.

3.     Bērns ir nomākts un jūtas bezspēcīgs.

4.     Bērns ir sevī noslēdzies un daudz laika pavada vienatnē, izvairās no ģimenes.

5.     Bērnam ir zudusi interese par hobijiem un lietām, kas iepriekš sagādāja prieku.

6.     Bērns nevēlas apmeklēt skolu un pildīt mājas darbus.

7.     Mainās bērna miega un ēšanas paradumi. Var būt novērojamas krasas svara izmaiņas (zudums vai tieši pretēji – pieaugums) vai centieni pilnībā pārveidot ārējo tēlu, lai pielāgotos, kļūtu par “savējo” vienaudžu vidū.

8.     Bērns kļuvis ļoti emocionāls un uztver visu saasināti.

9.     Bērns runā, ka dzīvei nav jēgas un ka viņš nevienam nav vajadzīgs, domā par pašnāvību.

10.  Bērns pārtrauc saziņu ar draugiem un negatīvi izsakās par klasesbiedriem.

Eksperti ir vienisprātis – lai mazinātu kibermobingu, vienlīdz svarīgi ir gan spēt pareizi “iztulkot” bērna uzvedību, gan arī preventīvi darīt visu, lai kibermobinga situācijas nepieļautu. Kā to darīt visefektīvāk?

# Vecākiem jāizrāda interese par bērna aktivitātēm digitālajā vidē

Aktieris un divu bērnu tēvs D. Grūbe ir pārliecināts, ka viens no pirmajiem vecāku uzdevumiem ir uztvert kibermobingu kā reālu, nevis izdomātu problēmu. Tāpēc brīdī, kad bērns sāk izmantot modernās tehnoloģijas, ar viņu ir jārunā par atbildīgu mobilo ierīču lietošanu, kā arī sekām, kas rodas, ja ierīces tiek izmantotas neapdomīgi.

“Diemžēl šodien vecākiem arvien biežāk trūkst laika bērniem, tāpēc mobilās ierīces kļūst par ērtām “auklēm”. Taču ir ļoti svarīgi ikdienā atrast brīdi, piemēram, lai pārrunātu ar bērnu, kā pagāja viņa diena! Tāpat nav jābaidās iniciēt atklātas sarunas par dažādām tēmām. Arī tad, ja šķiet, ka atvase publicējusi internetā neatbilstošu saturu. Neapdomīgi izplatītai informācijai var būt neatgriezeniskas sekas, tāpēc ar sievu jau tagad stāstām savam pirmklasniekam par to, kas var notikt, ja neseko līdzi saturam. Ar savu atbalstu iedrošinām viņu mums uzticēties, kas ir svarīgi, jo, bērnam augot lielākam, vienaudžu savstarpējo attiecību situācijas kļūs tikai sarežģītākas,” skaidro aktieris.

Līdzīgās domās ir BITES tehnoloģiju eksperts Dainis Dembovskis. Viņš norāda, ka pieaugušajiem vairāk ir jāinteresējas par bērnu digitālo dzīvi – kādas spēles atvase spēlē savās mobilajās ierīcēs, kādus sociālos tīklus izmato u.tml. Piemēram, tā vietā, lai katru dienu tincinātu bērnu par to, kā ir gājis skolā, dažkārt var pajautāt, kas labs notiek “Snapchat” vai ko jaunu atvase ir publicējusi savā “Instagram” kontā. Tas ļaus radīt sajūtu, ka vecākiem rūp, kas notiek bērna dzīvē, kā arī identificēt problēmas laicīgāk.

# Kibermobinga situācijas ir jārisina sarunu ceļā, nevis ieviešot sankcijas

Ir svarīgi apzināties, ka kibermobings var skart ikvienu interneta lietotāju. Lielākā kļūda ir nosodīt bērnu, vainot viņu notiekošajā, ir pārliecināts mūziķis un divu bērnu tēvs J. Kaukulis.

“Vienmēr ir jāseko līdzi bērnu ikdienai un tam, kā mainās viņu uzvedība – vai viņi nav pārāk nomākti, neizrāda agresijas pazīmes u.tml. Manā ģimenē emocionāli sarežģītākas situācijas tiek risinātas ar sarunu, jo agresija pret agresiju nav labākā izeja. Vecākiem ir jāpainteresējas par sava bērna gaitām un, ja atklājas, ka kaut kas nav kārtībā, jāizrāda atbalsts un jāpiedāvā risinājums. Par spīti vēlmei reizēm būt stingrākiem un atņemt saviem bērniem mobilos telefonus, ir jāatrod zelta vidusceļš, lai atvase jūtas iedrošināta padalīties ar savu sirdssāpi,” tā mūziķis.