Ķermeņa masāža
22.04 12:00-13:00
Brīvo vietu skaits: 1
Mana dzīve šobrīd sastāv tikai un vienīgi no sarakstiem.
To secināju svētdien, kad gatavoju nākamos sarakstus šajai nedēļai: iepirkumu saraksts, vakariņās gatavojamo ēdienu saraksts, pirmklasnieka darbu saraksts skolai, mans pašas darbu saraksts.
Ar mācīšanos, lai gan jau mēnesi dzīvojam šādos krīzes apstākļos, aizvien ir grūti, ļoti grūti. Brīžos, kad pienācis mācīšanās laiks, viņš vārtās pa grīdu, čīkst, kliedz, raud, spārdās un izrāda vēl 101 emociju gammu, tā protestējot pret pastāvošo iekārtu. Par spīti visiem gudrajiem prātiem, kuri nepārtraukti dalās ar saviem padomiem, kā vajag labāk pārdzīvot šo laiku, manā ģimenē nekas no šīs teorijas nestrādā. Vienkārši nestrādā un viss. Pirmklasnieks vēl aizvien nesaprot, kāpēc mājās ir jāmācās, vēl jo vairāk tik daudz. Un jāmācās viņam tiešām ir daudz. Ieraugot svētdienas vakarā mācību plānu nākamajai nedēļai, arī mani pašu iekšēji pārņem pilnīga panika, jo mūsu skolotājiem patīk, ka katra viņa priekšmets ir tas vienīgais un vissvarīgākais. Projekts pēc projekta, darbs pēc darba. Atceros, ka pagājušajā nedēļā kaut kādā pētījumā tika analizēta bērnu noslodze, tas, kā tiekam galā ar šo mājmācības “projektu” un tika secināts, ka skolotājiem vajadzētu uzdot mazāk. Iekšēji biju pilna cerību, domājot, ka varbūt to sadzirdēts arī mūsu klases skolotāji, bet tad pienāca svētdiena ar uzdevumiem nākamajai nedēļai, un es to priekšā pilnīgi kapitulēju. Tik daudz! Vēru vaļā vienu vēstuli pēc otras un lamājos, goda vārds.
Kāds gudrais teiks, ka es noteikti neprotu plānot savu laiku, tāpēc arī mums ir tik grūti, bet, ja es būtu sūdīga plānotāja, vai man būtu saraksti, kuros es saplānotu visus svarīgākos punktus. Es kā perfekcioniste sen jau esmu kapitulējusi un mana māja ieaug putekļos, kā to mudināja darīt šīs svētdienas Māmiņu Kluba intervijā psiholoģe Diāna Zande. Man sāp sirds, kad ieraugu putekļu kārtu uz plauktiem, mazākās atvases plastilīnu, kurš ir it visur- dīvānā, gultā, uz galda un zem tā, vēl saķipis zeķbiksēs un vēl kaut kur, par ko man labāk varbūt nemaz nezināt. Es ceļos no rītiem 6, lai strādātu savus darbus, pēc aptuveni divām stundām ķeros pie dēla apmācīšanas skolas zinībās, pēc tam seko darbs, kuram šajā laikā atlaides neviens nedod, tieši otrādi- slodze ir vēl lielāka un intensīvāka. Vakara pusē es esmu gatava kliegt, raudāt un vienkārši nokrist uz grīdas un tēlot beigtu, lai mani visi apkārtējie liktu mierā.
Vaicāsiet, kāpēc pirmklasnieks pats nesēž pie grāmatām un nepilda visus darbus? Darbi ir tādi, ka tāds septiņgadnieks tos ne izprot, ne saprot. OK, aizpildīt kādu darba lapu burtnīcā…nekādu problēmu, tur mamma nav vajadzīga, bet, skolotājiem ar to nav gana, jo katrs grib izrādīt savu radošumu un domu lidojumu. Tāpēc mums ienākas tādi “interesanti” uzdevumi, kas besi tikai pastiprina.
Vēl jau tikai nedaudz vairāk nekā mēnesis, ne? Ha, ha!
P.S. Savos sarakstos man vislabāk patīk momenti, kad varu svītrot ārā padarītos darbus. Šie brīzi silda sirdi.
Tikai nevajag to saukt par “majmacības projektu”, jo tā nav mājmācība. Mājmācībā vecāki paši plāno mācības, skola tikai uzrauga procesu, lai vispār tiek apgūts viss izglītības standartā noteiktais. Vecāki paši var izvēlēties mācību materiālus, uzdevumus, metodes, zināmā mērā secību kā ko mācīties utt. Parasti skola ikdienā neko neuzdod, ir tikai kontroldarbi ik pa laikam (cik skola prasa nokārtot).
Iesaku paeksperimentēt ar metodēm bērna motivēšanai mācīties. Varbūt der līdzīgs grafiks kā skolā - sataisam stundu sarakstu un saliekam, kas kurā priekšmetā ir jāizdara, vienojies ar bērnu par to, ko darīsiet vispirms, ko pēc tam un ko dabūs/darīsiet kopā pēc paveiktā darbiņa. Svarīgi, lai bērns saprot kas ir jādara, ļauj darboties, pabeidz kopā, ja vajag, nosviniet pabeigto - kopīgi ceptas pankūkas pusdienās, memo uzspēlēšana, multene.....izvērtē efektivizācijas iespējas, padomā vai projektus nevar kaut kādi izmantot vienlaikus viarākos priekšmetos.
Minēšu, ka ar šādu bērna attieksmi pret darāmām lietām arī skolā klātienē diez ko labi nesokas. Skolotājs jau ar nav nekāds burvju triku meistars, kas var šitādus vest pie prāta un piespiest strādāt klasē, netraucēt citiem bērniem.
Mums mājās katram ir sava darbu liste, kā man, tā skolniekiem. Bet tāda ir bijusi vienmēr. Jā, šobrīd mazliet vairāk jāpieslēdzas skolēnam, jāpaskaidro un jāpalīdz. Brīžiem visi tādi manāmi nervozāki, bet to var pārdzīvot, nav tik traki.
Iepirkumu saraksts ir normāla lieta jau gadiem.
Kā jūs ieteiktu mainīt attieksmi? Protams, var uzlikt visam mīksto un dzīvot pēc principa "kā būs, tā būs", bet vai tas būtu pareizais risinājums? Skolas uzdevumi ir jāpagūst, darba vietā pienākumi arī negaida, taču diennaktī neviens papildu stundas klāt nav pielicis? Domāju, ka ne es vienīgā šobrīd esmu uz izdegšanas robežas. Grūti ir lielākajai daļai, jo sevišķi tad, ja ģimenē ir bērni līdz 4.klasei, kuri vēl paši nespēj paveikt visus skolotāju uzdotos uzdevumus bez vecāku atbalsta un iesaistīšanās.
Man skiet,ka jums jamaina sava attieksme. Berni visu redz,ja katrreiz plesiet sev matus no galvas nost, tad kads gan tur brinums, ka berns vispar neko negrib darit utt.