Civilizēta sabiedrība jeb strukturālā vardarbība

Strukturālā vardarbība – vardarbība, kas tiek organizēta pastāvošajā sistēmā. Tas tiek organizēts tik smalki, ka vairums cilvēku to nemaz nepamana. Tas ir tas traģiskākais strukturālajā vardarbībā. Strukturālās vardarbības fenomens ir tas, ka tajā nevar noteikt vienu pāridarītāju. Tas balstās uz anonīmo likumu pieņemšanu. Tas norit tik smalki, ka sabiedrība nesaprot, kā sevi no tā pasargāt. Ir daudzi piemēri, kuros slēpjas strukturālā vardarbība, piemēram, ceļu satiksme, medicīna, arī izglītības sistēma u.c. Obligātais skolas apmeklējumus ir strukturālā vardarbība, kuru var atpazīt pēc simptomiem: skolnieki, kas cieš no slimībām, kuras īpaši skolas laikā tiek slimotas (piemēram, visādas vēdera kaites, ADHD). Strukturālo vardarbību var atpazīt arī pēc tā, ka cilvēki, kuri saka NĒ, netiek ņemti vērā. Tipiskas atbildes, kas tad tiek teiktas: tas tā vienkārši ir un punkts; tam tā jābūt; tā jau vienmēr ir darīts utt. Vairums cilvēkiem notiekošais ir kā normāla parādība.

Kā jau visam, arī strukturālajai vardarbībai ir doti skaisti nosaukumi – civilizēta sabiedrība vai labklājība. Šie nosaukumi tiek lietoti, lai noslēptu esošo strukturālo vardarbību. „Tās ir šausmas, kas notiek. Bet tas taču piederas pie civilizācijas un savādāk nevar būt,” sarkastiski saka Bertrands Štern. Sākumā pietiek ar to vien, ka mēs to atpazīstam. Ar to jau tiek likts pamats pārmaiņām.

Bezjēdzība

Vācijā obligātais skolas apmēklējums ir visiem bērniem. Vidējais skolas ilgums ir apmēram 10 gadi. Pēc šiem 10 skolas gadiem 300 tūkstoši cilvēku no visiem ir funkcionālie analfabēti (viņu spēja lasīt, rakstīt un saprast tekstus nav pietiekami augstā līmenī). Tas nozīmē, ka 10 – 15% Vācijas iedzīvotāju ir 10 gadus cietuši un beigu beigās nespēj labi ne lasīt, ne rakstīt.

Ne šie, ne arī citi cilvēki nav kaut kādā ziņā dumji vai īpaši nespējīgi izglītoties. Tieši pretēji – tie ir īpāsi ģeniāli cilvēki, kuri lielākoties ir cietuši no sistēmas strukturālās vardarbības.

No vienas puses tiek teikts, ka skolas ir vajadzīgas nākotnei. No otras puses – nav darba un uzņēmēji saka, ka ar tādiem skolu atkritumiem viņi neko nespēj iesākt. Šodienas absolventi nevienam nav vajadzīgi. Ik gadu no darbiem tiek atlaisti jauni cilvēki, kuri dodas prom ar sajūtu, ka ir izgāzušies.

Slimie bērni un dārgā izglītība

Obligātais skolas apmeklējums Vācijai ik gadu izmaksā 130 miljardus eiro. Tam klāt nāk izmaksas par pēcstundu palīdzību mācībās un skolnieku slimību ārstēšana, piemēram, uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (ADHD – slimība, kas ir tikai skolu kontekstā). Izglītībai būtu jābūt par velti. Un te nav runa par to, kurš ko maksā. Izglītībai pēc būtības būtu jābūt bez maksas.

Skolu eksternie skolēni

Bērniem būtu jāizglītojas pēc principa – ar kādu kopā kaut ko pētot un atklājot. Tomēr vecākiem ir bail, ka bērni paši nemācītos, ja tas nebūtu obligāti jādara. Un nebūtu diplomu un visi pārējie ierastie papīri, bez kuriem viņu bērnu nākotne ir neiedomājama. Tomēr ir jāteic, ka diplomu var dabūt arī bez skolas. Statistika rāda, ka eksternie skolēni, kuri pārbaudes darbiem paši sagatavojas, iegūst labākus rezultātus. Turklāt arvien vairāk universitātes uzņem tādus jauniešus, kuriem nav pabeigta vidusskola, bet veiksmīgi nokārto uzņemšanas pārbaudījumu. Tas daļēji balstās uz internationalitāti, bet arī uz to, ka daudzas universitātes saprot, ka, ja tās uzņemtu cilvēkus pēc skolu diplomiem, tad viņiem garām paslīdētu daudzi ģēniji.

Likums un bērni

Šobrīt pastāvošā struktūra, kas saistās ar darbu un ģimenes dzīvi, ir neproduktīva. Ar to ir domāts, ka pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma vecāki pēc iespējas ātrāk atgriežas darbos un atkal aktīvi pelna naudu. Ir jāpienāk brīdim, kad mīlestība pret bērniem un ģimeni ir spēcīgāka par muļķīgajiem likumiem.

Likumā ir noteikts, ka visa veida vardarbība pret bērnu ir pretlikumīga. Tātad arī tieša un netieša piespiedu mācīšanās un piespiedu skolas apmeklējums ir nelikumība. Vācijas likumos ir trīs savstarpēji pretrunīgi likumi, kas rada likumiski neiespējamu situāciju. (Līdzīga situācija ir arī Latvijas pamatlikumā.)

Vācijā ir simtiem ģimeņu, kuras tiesājas ar valsti tieši šo likumu ietvaros, vēlēdamies saviem bērniem nodrošināt cieņpilnu attīstību un izaugsmi. Tas gan netiek publiskots...

Diseldorfā tika atklāts un publiskots atzinums, ka skolas apmeklēšana nebūt nenozīmē bērna labsajūtu.

Reforma

Pat, ja izglītības sistēmā ir notikušas reformas, kas skar tieši skolu kā institūciju, tā tik un tā ir skola. Ja slimnīca tiek reformēta, tā tik un tā ir slimnīca. Te ir runa par pamata izpratni konkrētajā jomā. Ja runa ir par slimnīcu, tad te ir jājautā – vai mēs esam veselīga sabiedrība vai nē? Nav šaubu – ir jābūt vietai, kur uzlabot veselību, bet tā nav SLIMnīca? Runa ir par paša jēdziena izprašanu un tā pielietojumu, un to, kā tas ietekmē sabiedrības domāšanu pamatos. (Vai sievietei bērns būtu jālaiž pasaulē SLIMnīcā?! Vai viņa būtu jāsauc par pacienti?) Ja runa ir par skolu, tad ir jautājums, vai mēs esam muļķi? Vai bērni ir muļķi, ja jāiet visiem vienādi skoloties, lai zinātu, kā dzīvot?

Brīvā izglītošanās

Tā ir cieņpilna izturēšanās pret jaunatni, ja viņiem ļauj brīvi izvēlēties, kā katrs vēlās brīvi izglītoties. Skolotāju vietā būtu jābūt draudzīgiem pavadoņiem/izglītošanās palīgiem.

Izglītošanās nav saistīta arī ar kādu konkrētu vietu, piemēram, skolu. Brīvā izglītošanās notiek visu mūžu un jebkurā vietā. Ir jābūt tam nozīmīgām vietām, taču ne kā noteicošā un vienīgā vieta.

Piemērs labākai izprašanai:

Ēšana. Ir kafejnīcas, ēdnīcas, ātrās ēstuves un citas vietas, kur dodamies paēst. Taču var ēst arī ārā, mājās, uz dīvāna, pie galda. Ēšana nav saistīta ar vienu sakrālo vietu. Pat sēdēšana nav obligāta.

Izglītošanās ir process gluži kā ēšana. Izglītošanās nav tas, ka tu mani, bet gan – es sevi. Turklāt brīva izglītošanās nenozīmē, ka nepastāv nekāda uzbūve vai struktūra. Katrs cilvēks viņam īstajā laikā sasniedz viņam īstās zināšanas. Ir tikai jāsasniedz atbilstošā sagatavotība.

Socializēšanās

Kādam varbūt rodās kāds komentārs par to, cik svarīga bērniem ir socializēšanās, kas notiek skolā.

Brīva izglītošanās un sociālo kontaktu nodrošināšana ir divas dažādas lietas. Izglītošanās bieži notiek kontaktā\attiecībās ar citu cilvēku (vai vairākiem). Bet tam nav tieša sakara ar socializēšanos. Ja es vēlos satikties ar draugiem, tad tam ir sakars ar simpātiju, bet ne ar brīvo izglītošanos.

Izglītošanās var notikt ar kādu cilvēku, kurš ir autoritatīvs (un nevis autoritārs!) neesot un neveidojot ar šo cilvēku nekādas attiecības. Piemēram, pasniedzējs, par kuru ir liela sajūsma, bet bez vēlēšanās ar viņu dzert kopā tēju un baudīt dzīvi.

Uzticēšanās. Uzticēšanās dzīvei un to dāvāt bērniem. Tā ir cieņa pret bērnu.

Raksts tapis pēc intervijas ar Bertrandu Šternu “Schulen in Aufbruch” kongresā.

Bertrands Šterns (Bertrand Stern) – Filozofs un jau 50 gadus civilizācijas kritiķis. Viņš runā par tēmām, kas saistītas ar dažādiem aspektiem darbā, laiku un mobilitāti un pieprasa brīvību un ekoloģiju. Bertrands pievēršas tēmām, kas saistītas arī ar izglītību un skolas kritiku. Viņš iestājas par bērniem un kritizē pedagoģiju. Tā visa viduspunktā ir cilvēka (paš)atbrīvošanās no civilizācijas ideoloģijām un institūcijām. Vairāku grāmatu autors un filmas „CaRabA” iniciators.

Interviju ar Bertrandu Šternu var noskatīties Kongresa „Schulen im Aufbruch” mājaslapā: http://schulen-im-aufbruch-kongress.de

Uzzini vairāk: http://www.bertrandstern.de/

foto: pexels.com