Bērna smadzenes un pamatvajadzības

Bērna smadzenes attīstās vēl pirms dzimšanas, tāpēc piedzimstot bērna smadzenēs jau ir izveidojušies dažādi savienojumi jeb tīklojums. Smadzenes attīstas un nostabilizējas balstoties uz konkrēto fizisko ķermeni, ar kuru tās ir saistītas. Piemēram, ja bērns, kas mātes ķermenī vēl tikai veidojas, iegūst īsus, apaļīgus pirkstiņus, tad smadzenes atbilstoši tam izveido konkrētus savienojumus. Bērnam veidojas kāda cita ķermeņa daļa ar savām īpašībām, tad arī tas viss tiek pielāgots smadzenēs. No konkrētā ķermeņa saņemtie signāli smadzenēs tiek stabilizēti. Atbilstoši tam veidojas optimāls smadzeņu tīklojums. Citiem vārdiem sakot, smadzenes, ar kurām bērns nāk pasaulē, ir 100 % atbilstošas šim konkrētajam ķermenim. Un tā kā katram bērnam ir savs ķermenis, tad katrs no viņiem ir arī tik atšķirīgs.

Pašorganizēšanās

Tas, kā smadzenes izveidojas, nav nekādā veidā atkarīgs no ģenētikas, bet, kā jau minēju,no konkrētā ķermeņa pieredzes. To sauc par pašorganizēšanos.

Par šo pašorganizēšanos nav vēl īsti izpratnes. Kāds domā, ka par to ir atbildīgs Dievs, cits – ģenētiskās programmas. Un nespēj saprast, ka tas pats no sevis veidojas. Tam nav ārēju noteicēju. Bet to saprast nevajadzētu būt tik grūti, jo katra ģimene jau arī pašorganizējas. Un ģimenē var arī novērot, kā tā pārorientējas, ja, piemēram, piedzimst pirmais bērniņš vai piedzimst kāds nākamais bērniņš. Tad pārorientējas visa ģimenes sistēma. Tā notiek arī bērna smadzenēs. Tāpēc nav mazsvarīgi, kādu pieredzi bērns iegūst šajā pasaulē. Bērna smadzenes pielāgosies tam, ko piedzīvo. Un smadzenes pakārtosies nevis notikumam, bet gan risinājumam. Tas nozīmē, ka neatbilstošie risinājumi smadzenēs tiek pārveidoti par atbilstošiem.(Tas ir iespējams tikai tad, ja bērns apspiež savas (pamat)vajadzības, kas rada tālejošas negatīvas sekas.)

Problēmas – attīstības pamatakmens

Raugoties no smadzeņu darbības specifikas, būtu labi, ja bērns augtu ar daudz problēmām, bet tikai ar tādām, kuras bērns spēj atrisināt. Tā bērns mācās, kā norit lietas, gūst pārliecību par sevi un tā bērns gūst spēku izmēģināt ko jaunu. Ja bērns tiek no visām problēmām pasargāts, tad bērnam nav iespēju izmēģināt savas spējas. Un tad arī bērns neiemācās, kā novākt no sava ceļa akmeni.

Vēl sliktāk, ja bērni tiek apgrūtināti ar problēmām, kuras viņš nespēj atrisināt. Te nu ir jāpadomā, ko bērnam nozīmē tas, ka vecāki nepārtraukti strīdas un beigu beigās bez rezultāta katrs dodas uz savu pusi. Un ko bērnam nozīmē tas, ka vecāki ir neapmierināti ar savu dzīvi; ja vecāki nepārtraukti sūdzas. Tās ir milzīgas problēmas, kuras bērni nespēj atrisināt. Bet, lai dzīvotu tālāk, bērnam ir jāatrod kāds risinājums, jo tā ilgstoši nevar. Tas prasa bērnam daudz spēka un viņš jūtas slikti. Tad rodas kāds ārkārtes risinājums un tas bērnam ir slikts, jo visi ārkārtes risinājumi ir slikti. Tas, kas bērnam šajā brīdī būtu patiešām labi – likt vecākiem rīkoties, bet to bērns nespēj. Tāpēc bērns pielāgojas pats un rada ārkārtes neveiksmīgosrisinājumus.

(Kad bērns jūt, ka viņa spējas netiek novērtētas vai viņa risinājumi neatbilst citu gaidām, tad bieži bērna izvēlētais risinājums ir izvairīšanās.)

Ievīstītās vajadzības mūsdienu sabiedrībā

Bērnam ir iedzimta pamatvajadzība pēc kustības. Tad, kad bērns nonāk skolā, uzreiz mana, ka tur viss norit citādāk un tur nav vēlams skraidīt apkārt. Tad bērns paliek sēžam. Un bērns to var izdarīt tikai tad, ja viņš piepūlas. Viņam ir jāapspiež savas vajadzības. Un tas ir iespējams, ja šī vajadzība pēc kustības tiek smadzenēs noslāpēta. Tas tiek darīts tik ilgi un efektīvi, līdz šīs vajadzības vairs netiek justas; to it kā vairs nav. Šī vajadzība smadzenēs ir kā ievīstīta. Tad var beidzot visu dienu sēdēt. Un te nav runa par pataloģiju, bet gan par to, ko mēs darām sabiedrības līmenī.

Daudziem bērniem tas pats notiek ar vajadzību – atklāt jaunu, ja viņam vienmēr jāatklāj tas, ko viņam saka. Tā tas notiek arī ar citām bērna (pamat)vajadzībām. Tādos brīžos bērns ar savām vajadzībām neko nevar iesākt.

Tas notika ar mums un notiek ar mūsu bērniem mums nemanot. Turklāt daudzi pieaugušie to uzskata par normālu. Tas noved pat tik tālu, ka bērns, kas nespēj savas vajadzības apspiest, tiek nosaukts par nespējīgu iekļauties (vai ir pielāgošanās traucējumi). Bet kam tad būtu šim bērnam japielāgojas? Trakajai pasaulei? Vai vecākiem, kuriem ir kaut kādi konkrēti priekšstati, kas bērnam būtu jāzina vai jāprot?

Bērna audzināšana nevar balstīties uz to, ka bērnam ir jāpiepilda citu cilvēku vēlmes un vajadzības un jāiekļaujās pozitīvā sabiedrības novērtējumā. Patiesībā bērna audzināšanai būtu jābūt tādai, lai bērnam nebūtu jāapspiež un jāievīsta savas vajadzības. Bērnam ir jāspēj savas vajadzības realizēt.

Tad iedomājieties, kādas būtu problēmas attiecībās un ģimenēs, ja visi justos saistīti, bet tai pat laikā arī 100% brīvi? Vairums teiktu, ka tas nav iespējams. Tomēr tas ir iespējams. Tas nav iespējams tik tajā veidā, kā to šobrīd darām, ka bērni tiek pielāgoti mūsu mērauklām. Nu vajadzētu notikt pat tieši pretējam procesam, proti, mācīties no bērniem, ko patiesībā nozīmē būt dzīvam, aktīvam, ar vēlmi atklāt…

Lielākajai daļai cilvēku šīs vajadzības ir tā ievīstītas, ka tās vairs necik nejūt. Vairums šo vajadzību tiek pazaudētas piespiedu kartā socializēšanās procesā.

Šī brīža problēma ir tā, ka, no malas skatoties, daļai sabiedrības šādā veidā, šķiet, iet labi – labas atzīmes skolā un augstskolā, veiksmīgs darbs un it kā dzīvo labi, bet – ļoti ievīstīti. Cilvēks vairs netiek sev klāt, jo ir sevi pazaudējis. Šie cilvēki visu laiku sev jautā, vai piepilda citu gaidas. Tai pat laikā ir arī novērojams, ka tie, kuriem skolā labi veicies, tālākā dzīvē nespēj savu veiksmi vairs pierādīt. Tas tāpēc, ka viņu mācīšanās bija vienveidīga vielas atstrāde. Tās ir ļoti problemātiskas dzīves, ko šie cilvēki dzīvo. Cerams, ka vecāki to kādā brīdī apjēgs un aiztaupīs to saviem bērniem!

Prof. Dr. Geralds Hūters (Gerald Hüther) – neirobiologs un Potenciāla attīstības akadēmijas dibinātājs, daudzu raidījumu viesis, daudzu populārzinātnisko grāmatu un zinātnisko publikāciju autors, zinātniskais pētnieks vairākos zinātnes centros (tai skaitā Jenas un Leipciges universitātēs un Maksa-Planka-Institūtā). Zinātniskās tēmas: agrīnās pieredzes ietekme uz smadzeņu attīstību, baiļu un stresa ietekme un nozīme uz emocionālo reakciju.

Vairāk informāciju par Geraldu Hūteru un viņa darbību var atrast internetā: www.gerald-huether.de.

Interviju ar Geraldu Hūteru var noskatīties Kongresa „Schulen im Aufbruch” mājaslapā: http://schulen-im-aufbruch-kongress.de 

Rasas dārzs. Par to, kā radīt laimīgu nākotnes sabiedrību: http://lauraceizare.wixsite.com/rasasdarzs