Bērna radošuma attīstībai skolās nepieciešams pievērst vairāk uzmanības

“Kādu mēs vēlamies sagaidīt no skolas iznākot mūsu bērnu? Vai mūsu gaidas atbilst tas, lai viņš būtu laimīgāks, inteliģentāks, patstāvīgāks, vairāk kreatīvāks un drosmīgāks?” jautā psiholoģe Baiba Kalnciema.

Mūsdienu izglītības sistēma nogalina bērnos radošumu un kreativitāti. Radošums nav iespējams bez tiesībām kļūdīties, bet skolas un tās radītā sistēma nepieļauj kļūdas. Sabiedrība nesaprot vai arī nevēlas saprast to, ka neviens nespēj radīt neko oriģinālu un jaunu, ja neesam gatavi kļūdīties.  

Daudzi zina un piekrīt apgalvojumam, ka visos bērnos ir milzīgs radošuma potenciāls un viņiem piemīt neparastas jaunrades spējas, diemžēl tradicionālā izglītības sistēma, dara visu, lai to iznīcinātu. Tas nozīmē, ka bērni nevis izaug radoši, bet tieši pretēji – izaug ārā no tās. Viņi bieži baidās izpaust savas emocijas un jūtas no tā skatu punkta, kā viņi to redz un saskata. Bērni baidās no pieaugušā vērtējuma, tāpēc bieži apslāpē sevi ar sabiedrības uzliktajām un novilktajām robežām.

“Visiem, visiem bērniem ir neaprakstāmi talanti, kurus diemžēl, mēs pieaugušie, bezatbildīgi izšķiežam,” stāsta psiholoģe.

Radošumam izglītībā ir tikpat svarīga loma kā lasītprasmei un rakstītprasmei. Pret to ir jāattiecas līdzvērtīgi. Izglītības prioritātes ir diezgan vienveidīgas - pirmajā vietā gandrīz vienmēr ir matemātika un valodas, tad seko humanitārie priekšmeti, bet pēdējās vietās parasti atrodas tie mācību priekšmeti, kas saistīti ir mākslu un radošumu. Galvenokārt runa ir par mūziku un mākslu, jo teātris un deja nereti pat neatrodas šajā sarakstā vai arī atrodas uz viszemākā pakāpiena. Deja ir tikpat svarīga kā matemātika un bērni būtu ar mieru to darīt arī katru dienu. Mums visiem ir ķermeņi, bet skolās attīsta tikai to daļu, kas ir no vidukļa uz augšu, no vidukļa, uz galvām. (turklāt pārsvarā tikai vienu pusi – to, kas domāta matemātikai). 

Radošumu daudzi noliedz sevī. Šie cilvēki, būdami gana talantīgi, spējīgi un  izcili cilvēki diemžēl sevi par tādiem neuzskata, jo neiekļaujas tradicionālajā augstskolu sistēmā. Daudzas viņu prasmes tiek noniecinātas un nenovērtētas. Šķiet, ka izglītības mērķis ir “ražot” visus par profesoriem. Akadēmiskās zināšanas sāk dominēt pār mūsu intelektu. Pašreizējā izglītības sistēma māca tikai to, kas ir nepieciešams, lai iekļautos izglītības radītajā sistēmā, apgalvojot, piemēram,

“Tev nav jēga studēt aktiermākslu, jo tu nekad nevarēsi kļūt par profesionāli aktieri  un ar to tu dzīvē nenopelnīsi naudu…”. Skumji, bet patiesi un reāli…

Kā jau minēja psiholoģe, mums diemžēl ir iemācīts, ka nedrīkstam kļūdīties, apspiežot radošumu ar it kā nevainīgiem tekstiem. Bieži to var dzirdēt, kad pieaugušais norāda – saule IR dzeltena un apaļa, jūra ir zila nevis zaļa u.t.t.  Bērnam pieaugot, viņš sāk zaudēt savu radošuma spēju. Viņi sāk vairāk baidīties no kļūdām, jo bieži pieaugušais, izmantojot savu varu, uzspiež bērnam kauna un vainas zīmogu.

Radošums ir process, kurā rodas orģinālas un vērtīgas idejas, kas visbiežāk ir mijiedarbības rezultāts, satiekoties dažādam redzējumam uz apkārt notiekošām lietām un parādībām.

foto: pexels.com