Zane Šipkēvica: Lai cik dažādus viedokļus dzirdētu, tev pašam ir jāsajūt, kas bērnam ir vajadzīgs

Zane Šipkēvica: Lai cik dažādus viedokļus dzirdētu, tev pašam ir jāsajūt, kas bērnam ir vajadzīgs

15. Jun 00:00 Māmiņu klubs Māmiņu klubs

Pirms teju pusotra gada Jānis un Zane Šipkēvici kļuva par vecākiem savam dēliņam Kristapam. Šobrīd visi trīs savu ikdienu aizvada laukos, sakot, ka viņiem būtu svarīgi savam dēlam likt justies vienmēr gaidītam un saprastam savā ģimenē.

Atskatoties uz bērniņa piedzimšanu, Zane teic, ka pirmais gads aizvadīts salīdzinoši labi, jo iepriekš bija sabiedēti, ka šis periods būs ļoti grūts. “Tas jau nav arī ļoti viegli, bet esmu gatava tam, ka bēbītim ir savas prasības nevis tāpēc, lai viņš mani noliktu pie zemes, bet gan tāpēc, ka viņš ir maziņš un viņam daudz kas ir vajadzīgs,” saka mazā Kristapa mamma Zane, piebilstot, ka šim laikam gājusi cauri ar domu, ka viss reiz beigsies - pirmie zobiņi reiz izaugs, mazais arī sāks pats iet uz podiņa.

Zane atklāj, ka sākotnēji centušies uzzināt daudz informācijas par bērna audzināšanu, vaicāt savus jautājumus apkārtējiem, taču sapratuši, ka viedokļi ir ļoti atšķirīgi, tāpēc gala lēmums jebkurā gadījumā būs jāpieņem pašiem. “Lai cik dažādus viedokļus dzirdētu, tev pašam ir jāsajūt, kas bērnam ir vajadzīgs, kā viņam būs vislabāk. Tas prasa lielu uzticēšanos sev. Bērna sajušana un būšana pārliecinātam par pieņemto lēmumu, ir lieta, kas jāmācās ļoti ilgi,” teic Zane.

Lai gan šķiet, ka tik tikko vien dēliņš ienācis pasaulē, Jānis stāsta, ka ar bērnu viss notiek tik ātri. “Lai gan ir arī otra puse, kad  reizēm šķiet, ka minūtes velkas. Visu laiku ir divējāda laikrite,” secina Jānis.

Sarunas laikā, runājot par bērnu skaitu ģimenē un to, kā abi iesaistās Kristapa audzināšanā, cenšoties atrast laiku arī būšanai divatā, Jānis atklāj, ka ir ļoti pateicīgs Zanei, kura daudz domā arī par to, lai viņu abu attiecības neaizvirzītos piektajā plānā. “Tas ir ļoti svarīgi, lai mamma bērna tēti visu laiku nenoliek tālāk un tētim būtu sajūta, ka viņam uzticas,” saka viņš, piebilstot, ka šāda pieeja veicina iespējami labāko rezultātu. Jānis Šipkēvics: “Protams, visi kļūdāmies, bet es zinu, ka pašā pamatā Zane grib, lai mēs visi trīs kopā būtu ģimene, bet nepazaudētu arī to, ka ģimenes kodols, kas tālāk audzina bērnus, esam mēs divi.” Jānis atzīst, ka viņš cenšas arī rast veidus, lai abi ar Zani varētu aiziet kaut kur arī divatā, šajās reizēs ļaujoties omītēm un vectētiņiem, kuri ir pārlaimīgi par iespēju būt kopā ar mazdēlu, jo mazbērni ar vecvecākiem viens otru spoguļo, veidojot neaprakstāmu kontaktu.

Pieskaroties paaudžu tēmai, Jānis dalās ar savu novērojumu, ka, viņaprāt, daudzus impulsus, refleksus, paradumus un kustības pārmantojam ģenētiski: “Mūsos ir kodi, kurus vēlamies paaudžu gaitā reducēt un pārlikt akcentus citur, bet ir daudzas lietas, kurām ir patīkami ļauties, apzinoties, ka tā ir tava dzimta, kuru tu turpini. Tas nu jau ir divu dzimtu savienojums, kurā ir savs mantojums.”

Runājot par vērtībām, kuras vēlētos ieaudzināt dēlā, gan Zane, gan Jānis teic, ka tā viennozīmīgi ir izpratne, lai bērns saprastu, ka ledusskapī ēdiens nerodas ne no kā, un konfektes nebirst no skursteņa. “Tā ir liela skaidrošana, lai rastos apziņa, ka brīvpusdienas nav bez maksas, jo par tām kāds vienmēr samaksā,” saka Zane. Jānis viņai piemetina, ka vēlētos, lai dēls būtu laimīgs un apzinātos to lielo dāvanu būt šajā pasaulē un piedzīvot katru dienu. “Es gribētu, lai bērni zina, ka ģimenē viņi vienmēr būs saprasti un pieņemti ar jebkādiem uzskatiem. Ģimene ir patvērums, kurā viņi vienmēr ir gaidīti, sargāti un loloti,” piemetina viņš.

Šobrīd Šipkēvicu ģimene savu ikdienu aizvada laukos. “Vai tas viennozīmīgi ir pareizais veids, kā darīt, es nezinu. Es domāju, ka arī mums pašiem ik pa laikam ir šaubas, ka varbūt tomēr jābrauc uz pilsētu, jo tas tiešām prasa daudz. Es negribētu dzīvi laukos idealizēt, sakot, ka, dzīvojot stundas attālumā no Rīgas, esi paradīzē, jo ceļš tomēr visu laiku ir jāmēro,” stāsta Jānis. Tajā pašā laikā viņš piebilst, ka šādam lēmuma par labu nosliekušies, lai redzētu, kā pavasarī veidojas dzīvība, un mainītu savu skatījumu uz to, kā rit laiks.