Žagarkalns: nostājos uz slēpēm un sāku SLĒPOT! Ar traku paniku un PALĪGĀ saucieniem!

Un tātad, šajā svētdienā kopā ar Māmiņu Kluba komandu mēs devāmies slēpot uz Žagarkalnu.

Tagad pastāstīšu par savu pieredzi. Es, protams, uzreiz, nedomājot, piekritu braukt slēpot kopā ar MK, bet pēc tam tomēr mani pārņēma panika un kājas vien notrīcēja!

Līdz šim es vairākas reizes pamēģinājusi biju uzkāpt uz kalnu slēpēm, bet pieredze bija tikai un vienīgi neveiksmīga! Tehniku es neapguvu, pāris reižu no kalniņa nokūleņoju,  - kā es neko nesalauzu, taisni vai brīnums.

Bet, kad Iļja uzkāpa uz slēpēm, sapratu, ka nedrīkstu viņu pievilt, jo viņš būtu ļoti vīlies, ka viņa vecāki viņu neatbalstītu. Tāpēc ķēros pie zābakiem,  - tāda paša izmēra, kādi ir apavi, un slēpēm - tās izsniedz pēc svara, un es pat sakautrējos nosaukt savu svaru, ar steigu jāsāk tievēt! Nūjas neņēmu - jauniņajiem tās nevajag, vienīgi tam, lai atsprādzētu slēpes no zābakiem.

Tātad, nostājos uz slēpēm un sāku SLĒPOT! Ar traku paniku un PALĪGĀ saucieniem. Vispār nesaprotu, kā nevienu nenotriecu. Tā arī iebraucu mūsu instuktora apskāvienos! Pasmējos un, protams, sākās mūsu mācības!

Instruktors pastāstīja par biežākajām pielaistajām kļūdām, par to, pret kādiem punktiem jāatsperas un kādas kustības nedrīkst veikt nekādā gadījumā, stāvot uz slēpēm.  Sākumā nu nekādi nevarēju nostāvēt uz slēpēm, bet pēc piepadsmit minūšu treniņa šī tehnika bija apgūta pilnībā! Mēs iemācījāmies vadīt slēpes, lai palēninātu nobraucienu un iemācījāmies apstāties. Un mūs uzreiz aizveda uz bērnu kalniņu!

Goda vārds, gribējās aizbēgt, šķita, ka es uzreiz nokritīšu un apkaunošu pati sevi! Šis pacēlājs šķita tik sarežģīts - ir taču jāpiebrauc, slēpēm jābūt precīzi paralēli, vēl pie virves jāpieķeras, un laikus jāpalaiž tā vaļā! Uz kalna jāapgriežas, nedrīkst braukt ar muguru pa priekšu, jāieņem poza. Tas ir pilnīgi balets kaut kāds!

Bet šajā reizē man paveicās - mani nevadīja ne BAILES, ne BAILES NO SEVIS APKAUNOŠANAS. Plus vēl Ilona blakus stāvēja, viņa baidījās vairāk par mani, un es mēģināju viņu mierināt, un tas vienmēr dara pašu spēcīgāku.

Vispār, galvenais uz kalna ir atbrīvoties no BAILĒM! Dēļ tām visi muskuļi saspringst, galva nestrādā un tikai krīti vien! No bailēm man palīdzēja atbrīvoties instruktors. Viņš daudz jokoja, uzmundrināja, atbalstīja, un es uzreiz viņam uzticējos.

Protams, grūti aprakstīt, ko jūti esot tur augšā! Kā atceros savas pēdējās neveiksmes.. Labi, tas bija pirms 10 gadiem, un tam būtu jau jāaizmirstas!

Stāvam šeit, tātad, uz kalna, visi mūsu vīrieši laikam jau nobraukuši no kalniņa, esam palikušas tikai mēs, sievietes! Mani stumj uz priekšu, lai braucu. Es, protams, krītu, un pretī stāv instruktors, kas mani pieceļ. Ļoti profesionāli, starp citu, viņš to dara. Un iekšēji es savācos, nomierinos, apsolu sev, ka šis bija mans pēdējais kritiens!

Lēnām sāku nobraukt, instruktors dod komandas par to, kā sevi turēt, kā bremzēt. Tehnika uzreiz sāk strādāt, kas ievieš pārliecību.

Nobraucu un sāku steigties atkal uz kalnu. MAN IEPATIKĀS! Parādījās azarts, izrādās, ka nav nemaz tik baisi un skumji!

Kopumā, kā jau rakstīju, vairs arī ne reizi nekritu! Instruktors brauca ar mani vēl reizi, un tad es braucu pati. Pēc tam mēs pamazām sākām apgūt braukšanas tehniku no viena sāna uz otru, nebija viegi, bet beigās arī tas man sāka izdoties.

Pēc tam iestājās brīdi: "ESMU SLĒPOŠANAS SPORTA DIEVIETE, visu zinu, visu māku, paskatieties!". Un tā bija mana organisma nodevība! Es zaudēju tehniku, ieskrējos un kliedzu: "IZKLĪSTAT!", iebraucu jauniņo grupā. Sākās smiešanās, kāds mani atkal noķēra..

Noslēdzu treniņu ar tehniku: "Klusu braucam-stop!". Lēnām braucu, apstājos, atkal braucu, atkal bremzēju. Atslēpojušais instruktors ar mani iemiga! Bet es biju neapturama. Un viņš mani, tā arī nepaņēma uz lielo kalnu. Es ļoti nesabēdājos. Izvēlējos lēnāku tempu, un turpināju apgūt pilnīgu kontroli pār savu ķermeni un kustībām..

Kas zina, varbūt, ka nākošajā reizē tomēr došos uz lielo kalnu???

Kļūdas.

1. Es viscaur biju slapja, un, protams, nebiju paņēmusi maiņas drēbes! Tas jādara obligāti!
2. Slēpzābakos jābūt tikai zeķītei, ekam citam! Zābakam ir labi jāpieguļ pie kājas.
3. Dzert! Obligāti jāņem uz kalnu līdzi ūdens, organisms ātri atūdeņojas. Tiesa, kā lai dzer, ja ārā ir sals? Bet man ļoti pietrūka ūdens.

Secinājumi.

Es necik nenožēloju, ka pakļāvos šim piedzīvojumam - lai arī neesmu sevišķi sportiska būtne! Domāju, ka tagad mani nekādi nevarēs atturēt no šī sporta veida, gribas slēpot vēl un vēl. Pēc treniņa jutos patīkami nogurusi, smaids nepazuda no sejas. Tehnika nav sarežģīta, galvenais, noticēt sev un saviem spēkiem.

Padies jums, Māmiņu Klubs, Žagarkalns un SEB Banka!

Un šajā svētdienā, lai laikapstākļi netraucēs, turpināsim nodarbības!

Aļona