25.04 17:00-18:30
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 5
Viesturs Meikšāns mums zināms kā atzīts teātra un operas režisors, kurš iestudējis izrādes ne tikai Rīgā, bet arī Liepājā un Valmierā, taču izrādās, ka iepriekš viņš strādājis pavisam citā profesijā un ieguvis biznesa izglītību. Pēc divdesmit gadu vecuma sasniegšanas viņu piemeklējis kultūras vilnis, kas licis mainīt savu dzīves virzienu.
Nebaidīties mainīt savu dzīvi
Režisors atzīst, ka par darba maiņu viņš iepriekš nebija domājis, vēl jo vairāk šādā virzienā, jo teātris nav bijis viņa mīļākā skatuves forma, arī ģimenē neviens nav bijis saistīts ar kultūru. Tomēr aptuveni 22 gadu vecumā viņu piemeklējis kultūras vilnis, kad radusies vajadzība pēc teātra, mākslas, mūzikas, glezniecības un jebkā, kas saistīts ar kultūru. “Esot tolaik vēl auditoram, man arvien vairāk radās nepieciešamība lasīt grāmatas, un tad vienu dienu es sev uzdevu jautājumu, ko vēlos darīt nākotnē,” atceras viņš. Atbilde, ar kuru saistīt savu nākotni, bijusi “literatūra“, taču pirmā doma bijusi, ka viņš nevar būt bibliotekārs, tāpēc kā pavīdēja ideja par režiju. “Režija kā instruments, lai nokļūtu līdz literatūrai,” piemetina V. Meikšāns, kurš saka, ka patiesībā tas bijis intuitīvs, liels sauciens, kuram bija jāseko.
Ir jābūt gana drosmīgam, lai nebaidītos spert tik kardinālus soļus, mainot labi apmaksātu darbu pret pilnīgi citu profesiju, tāpēc vietā jautājums - kā nebaidīties? “Tas ir kā nebaidīties izlekt ar izpletni vai nostāties publikas priekšā. Ir radikāli jāsaņemās, visa dusmu enerģija jāpārvērš pirmajā solī un tas jāsper, par to kādam pasakot, uzrakstot pieteikumu vai piesakoties,” mudina Viesturs Meikšāns. Viņš saka, ka tieši šī pirmā aktivitāte, pirmais solis palīdzēs īstenot sapņus.
Laikam ejot, Viesturs nav pilnībā aizgājis arī no savas iegūtās biznesa izglītības, tāpēc izveidojis Runas skolu. Ceļš uz to gan sācies ar to, ka viņš ievietojis Facebook reklāmu, ka var nolasīt lekciju par publisko runu, un uz to pieteikušies vairāki cilvēki, tāpēc radusies ideja par Runas skolu. To, ka runā ir milzīgs spēks, Viesturs iezīmē ar piemēru, ka mums var būt ļoti daudz ideju, bet, ja nespējam tās pasniegt, cilvēki mūs neuzklausa vai nesaprot, un tad šīm idejām vairs nav nekādas vērtības.
Viņš atzīst, ka baiļu pārvarēšana no uzstāšanās ir prakses jautājums, un tā savā ziņā ir kā psihoterapija. “Cilvēki, kuri arī bieži kāpj uz skatuves, nodarbojas ar sevis pārvarēšanu, psiholoģiju, viņi kļūst stabilāki un to spēks pāriet arī uz citām dzīves nozarēm,” uzsver V. Meikšāns, sakot, ka viņa intuīcija saka priekšā, ka bailes var pārvarēt četru mēnešu laikā, ja vien cilvēks atrod iespēju katru nedēļu uzstāties auditorijas priekšā. V. Meikšāns: “Ir jāpierod un jāsaprot, kura ir tēma, kuru vari pasniegt kaislīgi. Kad tev būs pārliecība, ka šī tēma ir jāsadzird arī citiem, tevī radīsies enerģija, kas būs priekšnosacījums, lai varētu loģiski veidot savu runu.”
Būt par tēti
Viesturs Meikšāns ir ne tikai augsti novērtēts režisors, bet arī piecgadīgā Ernesta tētis. Bērna mamma kopā ar Ernestu dzīvo Valmierā, kamēr pats Viesturs - Rīgā. Kā atzīst viņš, nedēļas nogales dēls pavada kopā ar savu tēti, tāpat arī vasarās abi cenšas pēc iespējas vairāk laika pavadīt kopā. “Man galvenais ir nostabilizēt tēva un dēla saikni, lai tā viņam paliktu atmiņā. Man pašam atmiņā ir stipri epizodiskas palikušas atmiņas kopā ar tēvu un vectēvu, tāpēc man ir svarīgi šādas atmiņas nodot arī dēlam,” tā par tēva un dēla attiecībām saka Viesturs.
Viesturs ir šķīries no dēla mammas, taču saka, ka viņu šķiršanās bijusi absolūtiski cilvēciska un arī tagad ar Lindu saglabājuši labu draugu attiecības, atbalstot vienam otru un sazvanoties, apmainoties arī ar informāciju par teātra nozari, jo Linda ir horeogrāfe. V. Meikšāns: “Mūsu kontakts ir ļoti ciešs. Aizvainojuma asni var ieēsties ļoti dziļi un varam netikt ar to galā, taču mūsu gadījumā ir savādāk, un tā vairāk ir ezotēriski ķīmiska vielu saderība elementos dzīvē, jo mums kopā labi veicās darba lietas.” Viesturs atzīst, ka viņa veiksmīgākais režijas darba laiks bija tieši laikā, kad bijis kopā ar Lindu.
Runājot par attiecībām ar dēlu, režisors saka, ka patlaban galvenais uzdevums ir parādīt Ernestam, ko drīkst un nedrīkst darīt, jo ir sasniegts mazais tīņa vecums, kad jāievēro disciplīnas faktors. “Patlaban nodarbojos ar disciplīnas sadaļu audzināšanā, tajā pašā nepazūd arī emocionalitāte, lai būtu vienmēr ieklausīšanās, samīļošanās,” teic viņš.
Dēla piedzimšana bijis viens no skaistākajiem mirkļiem viņa dzīvē, ja ne vien pats skaistākais, jo brīdī, kad pirmo reizi varējis apģērbt savu dēlu, dzīve sagriezusies kājām gaisā.
“Visu mūžu atcerēšos to sajūtu, kad pats atdzimsti jaunā sajūtā. Jābūt arī spēcīgam un atbildīgam, jo vairs nedrīksti zaudēt mazās sadzīves cīņās,” saka viņš.