Viena ar bērniem

Kad dzīve izspēlē ar Tevi negaidītas spēlītes, un Tu atskārsti, ka esi palikusi viena ar bērniem... Vienam ir 5 gadi, bet otram - nepilni 3 mēneši. Un viss ir uz Taviem pleciem. Man nebija šaubu, ka izturēšu. Jau bija pieredze, kad kādu laiku biju audzinājusi pirmo bērnu viena un zināju, ka tikšu ar visu galā, bet būs jāsaņemas Tas, ka mammas var visu, ir fakts. Vai tas ir viegli? Tas ir cits jautājums.

Ja Jūs domājat, ka tūlīt sekos teksti par to, kā vīrieši var šādi rīkoties, atstāt ģimeni aizejot pie citas, vai to, kāda bezatbildīga rīcība... nē, tas nav mans mērķis, un es neesmu no tām sievietēm, kas noņem atbildību no sevis un ieslēdz upurīša, žēlošanās režīmu. Tā dzīvē notiek, mēs varam tikai to pieņemt un saprast iemeslus.

Stāsts ir par mani un manu tālāko rīcību, dzīvi statusā - viena ar bērniem.

Kad pirmo reizi nokļuvu šādā statusā, biju jaunāka, par sevis mīlēšanu un darbu ar sevi līdz galam neko nezināju, tādēļ mani bieži pārņēma dusmas. Var teikt, ka dusmas bija ilgi un vainošana arī. Tā kā pati mēģināju tikt galā ar savām domām un emocijām, mazais tās bieži nolasīja un bija emocionālas dienas mums abiem. Tolaik sāku strādāt jaunā darbā, mazais gāja dārziņā un visu vajadzēja darīt pašai. Pēc kāda laika jau iemanījos pat ziemas rītus samenidžēt - noskriet no 5.stāva, iedarbināt mašīnu, skriet augšā saģērbt mazo, un iet lejā, braukt uz darbu. Bet pirmais laiks bija grūts. Atceros vienu momentu - mašīnu iepriekšējā vakarā nebija iespējams atstāt pie mājas, tāpēc abi gājām uz mašīnu kopā ar mazo. Un tieši todien visas durvis mašīnai aizsalušās un es netiku iekšā. Staigāju apkārt mašīnai ar mazo uz rokā, mēģināju visādi, bet nekā. Pēc 5 minūtēm jau sākās darbs, bet es neesmu tikusi nekur uz priekšu. Un tad pie mums piestājās vīrietis, kas atslēgu caurumos iepilināja šķidrumu, lai tiekam iekšā. Tā mans sliktais rīts pārvērtās nemanot. No tās dienas, ziemā, ejot uz mašīnu, man vienmēr ir līdzi tā pudelīte. 

Bērnu dzīvē tētis vienmēr ir iesaistījies, un kad varējis, savu palīdzību sniedzis. Tādēļ nevaru teikt, ka tēva loma bērnu dzīvē nepastāv, jo tā nav. Man ir prieks, ka bērni viņam ir svarīgi. Bet, runājot par tikšanās reizēm, senāk to laiku sauca par svētkiem. Un kuram gan no mums nepatīk svētki? Bet mamma ir ikdiena. Visiem vajag svētkus, bet ne vienmēr pēc svētkiem kāds atceras, ka mamma ir tā, kas ceļas augšā, lai atnestu bērnu uz savu gultu, jo ir bijis slikts sapnis. Mammas ikdiena ir arī negulētas naktis, kad bērns ir slims, ar kaut ko neapmierināts, jo vēl nespēj izteikt savas sajūtas. Vai visi jautājumi par tēti, kur viņš ir, kad būs... Un Tev ir jāapslāpē sava sāpošā sirds, lai bēranm neuzliktu savu viedokli par tēti. Tas ir pats galvenais. Bet bieži vien šīs ikdienas lietas redz tikai tās mammas, kas pašas ar to ir saskarušās, citi par tām pat nenojauš. 

Ja mamma dzīvo viena ar bērniem, loma ir arī audzināšanai un disciplīnai. Lai gan mammas vēlas visu to labāku, ir liela iespējamība iekāpt pāraprūpē. Arī es ar to cīnos, jo tas ir mans klupšanas akmens, tāpēc mums ar bērnu tēti ir pārrunāta arī audzināšanas tēma. To, ko darījām dzīvojot kopā, to turpina arī katrs atsevišķi. 

Paliekot vienai ar diviem bērniem, sākums, protams, nebija viegls. Visu laiku sev atkārtoju, ka es to varu. Bija reizes, kad sadomājos un ieslēdzās sevis žēlošanas poga. Vai kāds var iedomāties, kā viena pati uznesu augšā mazo, iepirkuma maisiņus, kaķu smiltis un pēc pastaigas vēl arī lielā bērna riteni? Vai to, ja cepot kūku bērnam uz dzimšanas dienu, man vakarā plkst. 8 pietrūks kāda sastāvdaļa? Ko es daru? Pirmajā variantā uznesu augšā bērnu un visu sapirkto, tad skrienu lejā pēc riteņa. Labi, ka bērnu rati nav jānes augšā. Šobrīd, kad vairs neņemu ratus, braucot uz laukiem, arī ritenis paliek bagāžniekā. Bet par trūkstošajiem produktiem, - ģērbju bērnus, ņemam ratus un ejam uz veikalu. Šie ir tādi vājuma brīži, kad gribētos, lai man jebkurā brīdī ir kāds, kam paprasīt palīdzību un kāds, kas būtu blakus. Bet tādi ir reti, jo kā jau teicu, mammas var visu! 

Man pa visu šo laiku, kad esmu viena, ir bijis tikai viens salūšanas brīdis. Tas bija neilgi pēc tam, kad biju palikusi viena, 24/7 viena ar diviem bērniem. Savas emocijas, ar kurām nav bijis laika tikt galā... Pastaigu laiks. Mazākajam bērnam kašķīgs garastāvoklis, lielākajam negribēšana staigāties. Mēs parkā. Lielā bērna ritenim nokrīt ķēde, mazākais negrib ratos un čīkstuļojas. Es mēģinu vēl visu saturēt, it īpaši sevi mierā. Bet pēdējais piliens, ka pazvanu bērnu tētim, vai var palīdzēt ar riteni un ķēdi, jo esam parkā, bet viņš nav uz vietas un nevar palīdzēt. Un man ir viss. Apsēžos uz soliņā, palūdzu, lai lielais bērns piestumj blakus riteni, paņemu mazo, lai pabarotu un nomierinātu, bet pati sēžu un nevaru apturēt asaras. Viss, protams, pēc tam atrisinājās, ritenis ar vienu roku aizstumts mājās, mazais bērns iemidzis ratos un lielais, pēc izrunāšanās, kas mammai notika, ir lielākais atbalsts. Katra salūzt, pat stiprākās mammas, par kādu uzskatu arī sevi.

Mammām, kuras vienas audzina bērnus, ir atļauts reizi pa reize salūzt un pažēloties, bet tas nedrīkst palikt par ieradumu. Tāpēc iesaku tajos mirkļos, kad bērnus pieskata kāds cits, veltīt laiku sev uz visiem 100% , bez vainas apziņas. Ja ir divas stundas brīvas, tad visu priekš sevis – ārā no mājas, skriet, veikali, solārijs, kafija vienai, viss, kas palīdzēs atgūt sparu un enerģiju atkal būr par mammu diviem. Ļaut pieskatīt mazos tētiem, ja viņi to vēlās, vecvecākiem, jo mammas arī ir tikai cilvēki. Noliekot bērnus gulēt, nevis uzreiz skriet veikt nepabeigtos darbus vai kārtot māju, bet apsēsties un pasēdēt klusumā, ieiet vannā vai vienkārši paskatīties televizoru, nedarīt neko. Es esmu pateicīga par tām reizēm, kad mani palaiž ārā no mājas. Es šo laiku tik ļoti novērtēju! Tādā veidā vispār nejūtos nogurusi pēc šīs 24/7 kopā būšanas ar bērniem. Esmu sasmēlusies enerģiju šajā laikā priekš sevis, ka pietiek laika visam. Tādēļ ir vērts saskatīt, ko šis laiks būt vienai nozīmē. Ieguldīt sevī maksimālo, ko var. Nebaidīties lūgt palīdzību. Pats galvenais, jāatceras, ka mēs mūžīgi nepaliksim vienas! Tāpēc arī šajā mammu laikā, neaizmirstam, ka esam arī sievietes, kuras mīl ne tikai savus bērns, bet arī sevi. Jo bērniem vajag ne tikai stipras mammas, bet arī laimīgas.