Vestards Šimkus: "Es gribētu, lai man būtu prieks par katru mirkli, kurā dzīvoju"

Vestarda Šimkus vārds komentārus neprasa. Viņam piemīt neticams talants, kuru nespēj apšaubīt neviens, kurš dzirdējis viņu spēlējam klavieres. Vēl viņš ir arī nu jau gadu vecā dēliņa Bernarda tētis.

Kā pamanīt bērna talantu?

Vestards stāsta, ka vecāki nevis pamanīja viņa interesi par mūziku vai klavierēm, bet gan to, cik intonatīvi tīri viņu mazais dēls spēj ik vakaru nodziedāt TV raidījuma “Miedziņš nāk” galveno tēmu. Tobrīd tagad jau atzītā pianista vecāki novēroja savam vēlam muzikālo dzirdi. “Otra lieta bija atmiņa, jo pēc tam, kad vienu reizi biju izlasījis grāmatu par Maksu un Moricu, varēju šo grāmatu saviem vecākiem nocitēt no pirmā līdz pēdējam vākam,” atzīst V. Šimkus. Viņš stāsta, ka šī fenomenālā atmiņa vedināja vecākus aizdomāties par klavierēm, jo, atšķirībā no citiem mūziķiem vai dziedātājiem, pianistam no galvas jāatcerās krietni vairāk nošu, bet, lai tās atcerētos, jābūt īpašām atmiņas spējām.

Pianists piebilst, ka viņa ģimenes mājās bijušas vecas klavieres, kuras kādam jāspēlē, tāpēc pie tām nosēdināts Vestards.

Karjera ir laimes spēle

Vestards klavierspēli apguvis arī vairākās izglītības iestādēs ārpus Latvijas, taču uzskata, ka, dzīvodami Latvijā, mēs bieži vien dzīvojam pārāk lielās ilūzijās, ka atrašanās ārzemēs var palīdzēt karjeras izaugsmei. “Protams, tas var palīdzēt, bet ne tik lielā mērā, kā iztēlojamies,” uzsver V. Šimkus, piebilstot, ka der atcerēties, ka ārzemēs netrūkst dažādu profesiju pārstāvju, un konkurence viņu starpā ir daudz lielāka nekā to spējam iedomāties.

Viņš skaidro, ka karjera ir absolūta laimes spēle, jo vismaz viņa gadījumā viss, kas palīdzējis veidot karjeru, gluži vienkārši bijusi laimīga sagadīšanās.

Viņaprāt, dzīvi maina katrs pavērsiena punkts. “Balvas man ir gadījušās gana daudzas, bet katra no tām nesusi kādu pagrieziena punktu, kas devis ko labu nākotnē.” Vestards stāsta, ka neaizmirstams ir katrs no šiem brīžiem un konkursiem. Pianists īpaši atcerās deviņu gadu vecumā pirmo starptautisko pianistu konkursu Lietuvā, kurā uzvarējis.

“Toreiz, spēlējot noslēguma koncertā, man pirmo reizi radās sajūta, ka tas, ko es daru, ir kaut kas labs un interesants, jo simtiem cilvēku sēž zālē un klausās,” viņš atceras, sakot, ka tas bijis brīdis, kad nolēmis, ka darīs visu, lai kļūtu par profesionālu koncertu pianistu.

Bērns papildina dzīvi

Pagājušā gada sākumā Vestards un viņa sieva Elīna kļuva par vecākiem abu kopīgajam dēliņam Bernardam. Zinot, cik piepildīta un aizņemta ir pianista ikdiena, rodas jautājums, kā tā mainījusies pēc bērna piedzimšanas, uz ko Vestards atbild, ka ir neveselīgi domāt kategorijās “kas man savā dzīvē jāpakārto bērnam”. “Ja uzskatām, ka bērns ir mīlestības auglis un Dieva dāvana, tad nav tā, ka mums kaut kas ir jāupurē. Bērns papildina mūsu dzīvi, piepilda to ar kaut ko ļoti vērtīgu,” pārliecināts Vestards.

Turpinot šo tēmu, mazā Bernarda tētis stāsta, ka ir jāsaprot, ka bērns ir vissvarīgākais, un tieši to viņš ir noskatījies no saviem vecākiem. “Augot ģimenē, es jutu, ka esmu vissvarīgākais, ka neviens cits darbs, neviens cits jautājums nav tik svarīgs kā es,” savā pieredzē dalās Vestards, sakot, ka tas arī, acīmredzot, ir tas, kā izpaužas mīlestība.

Vestards piedzimis un audzis ģimenē, kurā abi vecāki vienlīdz aktīvi iesaistījušies bērnu audzināšanā un tēvu izjutis kā klātesošu. To noskatījies no saviem vecākiem un izjuties kā normu, viņš to vēlas nodot tālāk arī savam dēlam.

Vienlaikus, runājot par tēta lomu, Vestards atzīst, ka tas ir kas tāds, ko nevar iztēloties, pirms cilvēks pirmo reizi nav kļuvis par tēti. “Es tagad iepazīstu šo jauno pasauli, jo, lai gan emocionāli savās domās tam biju gatavojies un briedis, realitāte, protams, pārspējusi visu, ko biju iedomājies,” sakot, ka mīlestības sajūta, ko jūt pret savu bērnu, rodas vien tad, kad viņš ir piedzimis.

Prieks par katru mirkli

Vestarda Šimkus gads parasti ir saplānots labu laiku uz priekšu, tāpēc viņš zina, kas gaidāms profesionālajā dzīvē. Tajā pašā laikā viņa sapnis ir, lai viņš nepārstātu redzēt to brīdi, kurā atrodas, un būt klāt savā dzīvē, spētu novērtēt jebko, kas ar viņu notiek.

“Sapņošana par kaut ko, kas nav piepildāms, liek paskriet garām šim mirklim un klātbūtnes sajūtai, kas var rezultēties ar to, ka visa dzīve var paskriet garām,” ir pārliecināts Vestards, atklājot, ka gribētu, lai viņam būtu prieks par katru mirkli, kurā viņš dzīvo.

Visu interviju skaties