Veģetatīvā distonija – problēma ar sniega bumbas efektu

Mūsdienu laikmeta slimība – veģetatīvā distonija – aktuāls ir jautājums - kas tā īsti ir un kas tomēr nav. Un ja kvalificēts speciālists ir diagnosticējis šo traucējumu, kā ar to tikt galā. To Māmiņu klubam skaidro Māmiņu kluba speciāliste, psiholoģijas zinātņu doktore un kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite Diāna Zande.

Kvalificēta speciālista atzinums

Šis traucējums ir gluži vai modes diagnoze, jo mūsdienās cilvēkiem tas tiek noteikts ļoti bieži - īpaši situācijās, kad fiziskā veselība ir kārtībā, bet cilvēks izjūt tādus simptomus, kas sasaucas ar veģetatīvās nervu sistēmas disbalansu. Tomēr, pat ja cilvēkam pašam rodas aizdomas, ka šis traucējums skāris arī viņu, būtiski ir nevis nodarboties ar pašdiagnostiku, bet vērsties pie kvalificēta speciālista, kas palīdzēs noteikt, vai tā tiešām ir.

Veģetatīvo distoniju svarīgi diagnosticēt pēc iespējas laicīgāk, jo ātrāk to atklājot, vieglāk arī iespējams samazināt simptomus. Tas ir līdzīgi kā ar caurumu zobā – ja to aiziet salabot uzreiz, tas ir izdarāms ātri, bet ja ciešas un gaida, caurums kļūst arvien lielāks un nepatīkamāks. Un tāpat kā zobus ārstējot mēs meklējam vislabākos speciālistus, nevis naivi uzticamies jebkuram, kurš sevi par tādu sauc, tā arī  rūpējoties par savu emocionālo labklājību jāizvēlas kvalificēti speciālisti, nevis cilvēki bez atbilstošas kvalifikācijas un apliecinājuma viņu zināšanām, lai strādātu ar emocionālajiem sarežģījumiem. Pētījumos pierādīts, ka ar veģetatīvo distoniju un īpaši panikas lēkmēm cīnīties efektīvi palīdz kognitīvi biheiviorālā psihoterapija. Latvijā ir tikai 20 terapeiti, kuriem ir sertifikāts kognitīvi biheiviorālajā terapijā. Lai noskaidrotu, vai tiešām iespējamie simptomi liecina par veģetatīvo distoniju, nav nepieciešams nosūtījums no ģimenes ārsta, uzreiz var vērsties pie psihoterapeita. Palīdzību  var meklēt arī pie ģimenes ārsta vai psihiatra.

Pārslodze, neatrisinātas problēmas vai sakāpināts jūtīgums

Visbiežāk veģetatīvā distonija saistās ar panikas lēkmēm, lai gan traucējums var būt arī bez tām un cilvēks piedzīvo ilgstošu vājumu vai izsīkumu. Tomēr arī tad veģetatīvā distonija pēc simptomiem ir ļoti līdzīga citiem traucējumiem – hroniskam noguruma sindromam, izdegšanas sindromam. Simptomi ir līdzīgi un pārklājas, bet speciālisti visbiežāk to diagnosticē kā veģetatīvo distoniju.

Veģetatīvo distoniju var izraisīt ilgstoša liela spriedze, pārslodze, neatrisinātas attiecības un problēmas, nesakārtota dzīve, kad cilvēks, cenšoties pagūt visu, neparūpējas pats par sevi, kas veido disbalansu un uz ko reaģē veģetatīvā nervu sistēma. Bieži veģetatīvā distonija ir perfekcionistiem, kuriem svarīgi būt skaistākajiem, labākajiem, vadošākajiem it visā, neizvērtējot prioritātes un tādējādi pašiem veicinot pārslodzi. Tas neattiecas uz pārslodzi, kas izveidojusies pēc sarežģīta divu nedēļu projekta vai noguruma, kas piemeklējis pēc maģistra darba pabeigšanas. Veģetatīvo distoniju var izraisīt cilvēka trauksmainā uztvere pret visu notiekošo, pārlieks jūtīgums, uzskats, ka dzīve ir briesmīgi grūta un sarežģīta, ar tendenci pārspīlēt notiekošo, domājot, cik man ir grūti, bet neredzot savus resursus.

Ja cilvēkam ir diagnosticēta veģetatīva distonija, tas nenozīmē, ka cilvēks ir žēlojams un kā īpaši saudzējams. Cilvēka svarīgākais uzdevums ir diagnozi uztvert kā problēmu, kas jārisina, nevis kā diagnozi, kam jāpakļaujas.

Veģetatīvās distonijas spilgtākā izpausme – panikas lēkmes

Cilvēkus visvairāk baida panikas lēkmes – tā ir īslaicīga lēkme, kas ļoti strauji sākas un ilgst 5 – 30 minūtes, tikpat strauji beidzoties. Lēkmes laikā cilvēks piedzīvo daudzus nepatīkamus simptomus, piemēram, sirdsklauves, zvanīšana, dunoņa ausīs, galvas reibšana, ģīboņa sajūta, kājas kā no vates, trīcēšanas sajūta, sajūta, ka nevar paelpot, paaugstināts asinsspiediens.

Ņemot vērā šos visus nepatīkamos simptomus, cilvēkam domu līmenī rodas sajūta, ka viņš tūlīt noģībs vai pat nomirs, ka viņš jūk prātā, nespēj kontrolēt notiekošo, rodas trauksme, bailes, dezorientēta sajūta. Šādas lēkmes gadījumā cilvēks jūtas slims un bieži izsauc ātro palīdzību. Savukārt ārsts iesaka ievērot mierīgāku dzīvesveidu, apmeklēt psihologu. Bet cilvēkam ir grūti noticēt, ka šādas fiziskas problēmas cēlonis var būt galvā. Šāda lēkme var sākties pēc lielas pārslodzes, ilgstošiem pārdzīvojumiem, negulēšanām, tuvinieka nāves – situācijā, kad organisms ir pārmērīgā spriedzē. Tomēr tā kā cilvēks nevēlas, lai šāda lēkme atkārtotos, viņš sāk apmeklēt dažādus ārstus, meklēt citus risinājumus, kā arī kļūst uzmanīgs pret sava ķermeņa simptomiem – satraucas, ja sirds sitas straujāk, kāpjot pa trepēm vai pārpildītā autobusā šķiet, ka trūkst gaisa, lai gan tā ir bijis arī iepriekš, tikai cilvēks tam nav pievēris uzmanību. Tādējādi cilvēks neapzināti sāk gaidīt savas panikas lēkmes un savā ziņā tās veicināt. To sauc par ķermeņa signālu pārbaudīšanu. Tāpat cilvēks sāk izvairīties no situācijām, kas lēkmes varētu izraisīt – nebrauc ar autobusu, neiet lielveikalā. To sauc par izvairīšanās uzvedību. Diemžēl izvairīšanās no vietām un situācijām, kurās lēkme bijusi, nemazina spriedzi un visbiežāk panikas lēkmes cilvēks sāk izjust arī citās vietās.  

Tāpat cilvēkam var veidoties drošības uzvedība, kad viņš mēģina nodrošināties pret lēkmi – sāk dzert baldriānus, sajūtot kādus simptomus, iet uz veikalu tikai ar kādu kopā, mājās nepaliek viens, tur vienmēr pa rokai telefonu. Cilvēks izdomā stratēģiju, kas viņam rada drošību gadījumos, kad sākas lēkme, bet diemžēl šādas stratēģijas ilgtermiņā neko nedod. Ja cilvēkam ir bijušas tikai dažas lēkmes, tad izvairīšanās un drošības uzvedība vēl nav nostiprinājusies un ar to ir vieglāk tikt galā. Grūtāk ir tad, ja cilvēks ilgi ir pats mocījies un nostiprinājis savu neveselīgo reakciju, tāpēc vajadzēs ilgāku laiku, lai iemācītos lēkmes kontrolēt. Bieži cilvēkiem liekas, ka viņu lēkmes no malas ir acīmredzamas, bet bieži vien ārēji tās ir pilnīgi nemanāmas – tās parasti pamana tikai tie, kuri paši šādas lēkmes ir piedzīvojuši.

Pārvarēt bailes un sakārtot dzīvi

Diāna Zande uzsver, ka panikas lēkmes laikā nomirt nevar. Lai cik šausmīgas ir sajūtas, būtībā lēkme ir labs kardiotreniņš sirdij. Tāpat cilvēks nevar noģībt, jo asinsspiediens ir paaugstināts. Tajā pašā laikā ne tik ļoti, lai satrauktos par asinsvadu plīšanu. Cilvēkam ir svarīgi iemācīties kontrolēt savas lēkmes – nav iespējams kontrolēt sirdsdarbību un asinsspiedienu, bet var sekot līdzi elpošanai, iemācīties dziļo diafragmālo elpošanu. Var apgūt vingrinājumus, kas palīdz atsākt braukt ar autobusu, atsākt doties uz lielveikalu vai palikt mājās vienam pašam. Tādējādi cilvēks iemācās nevis baidīties no lēkmes, nevis bēgt no tās, bet iemācās tajā būt. Jo lēkme ir kā daļa no dzīves. Tāpat kā problēmas ir daļa no dzīves. No tām nav jābēg, tās ir jāiemācās atrisināt. Iemācoties lēkmes kontrolēt, tās kļūst retākas. Iemācīties to darīt var kongnitīvi biheiviorālajā psihoterapijā, kur ir īpaši protokoli un palīdzības plāni, kas palīdz ar šo traucējumu tikt galā. Tāpat cilvēkam ir jāiemācās sakārtot sava dzīve, jāatrisina problēmas, jāizvērtē prioritātes un jāparūpējas pašam par sevi, radot tik svarīgo līdzsvaru.