VASARAS GIDS: Tatru 2. augstākā virsotne - Lomnický štít

Tatri nav tikai Polija! Tāpēc pēc sava dullā kāpiena dodamies uz Polijai kaimiņos esošo Slovākiju, lai paviesotos Augstajos Tatros.

Tiesa, plānojot ceļojumu nebija skaidrības, vai Slovākijā vispār drīkstēsim iebraukt, jo valsts pastiprinājusi Covid-19 ierobežojumus. Vienubrīd pavīdēja informācija, ka tad, ja iebrauc valstī, par spīti tam, ka esat vakcinēti, ja līdzi ir bērni līdz 12 gadu vecumam, kurus, kā zināms, šobrīd vēl nevar vakcinēt, tad nākas sēdēt karantīnā. Loģiski, ka šāds pavērsiens mums gluži nebija pa prātam, tāpat kā ziņas, ka cauri Slovākijai drīkst tranzītā izbraukt tikai pa konkrētiem ceļiem.

Vēl iepriekšējā vakarā Polijā, plānojot nākošo dienu, līdz galam nav īstas skaidrības. Tāpēc arī biļetes braucienam ar vilcieniņu uz Lomnický štít internetā neiegādājamies, lai arī tā būtu lētāk ...

Slovākijas robeža atrodas rokas stiepiena attālumā no Zakapones, tāpēc ātri vien esam klāt. Robežpunkts pavisam necils, taču mūs uzreiz aptur, vaicājot pēc dokumentiem un vakcinācijas sertifikātiem. Ar dokumentiem viss kārtībā, tāpēc varam droši tālāk mērot ceļu. Jāteic, ka tāpat kā iepriekšējās dienās, arī šodien līst, tāpēc vēl jo lielāks prieks, ka neesam jau iepriekš nopirkuši biļetes uz vagoniņu braucienu. Esam nolēmuši tikai aizbraukt līdz Lomnický štít un uz vietas izlemt - braucam augšā vai nē.

Jo tuvāk braucam līdz Lomnický štít, jo laiks kļūst saulaināks. Piebraucot pie lielā kompleksa, pie mums uzreiz pieskrien kungs, kurš saka, ka par autostāvvietu jāmaksā 10 eiro. OK, citu variantu jau nav. Pēc tam tikai prātojam, ka vajadzēta nevis nogriest pa kreisi, bet gan pa labi, jo tur, šķiet, stāvvieta maksā mazāk, taču pēc kara jau visi gudri.

Lai nokļūtu Lomnický štít, jāmēro ceļš ar trim vagoniņiem trijos piegājienos. Pēc darbinieka skaidrotā saprotu, ka var izvēlēties arī tikai uzbraukt vienu vai divus posmus. Mēs ņemam visus trīs. Ja jau esam mērojuši tik tālu ceļu, tad darām uz maksimumu. 

Pirmkārt, jāatceras, ka uz smaili (trešais posms) kursē tikai viens vilcieniņš, tāpēc tas var pārvadāt ierobežotu cilvēku skaitu, līdz ar to gan internetā, gan arī uz vietas pērkot biļetes var izvēlēties konkrētus laikus no brīvajiem. Jau iepriekšējā dienā, kad lūkojām pēc brīvajiem laikiem internetā, redzējām, ka mums pateicīgākie laiki ir jau aizņemti. Aizbraucot uz vietas, agrākais laiks ir plkst. 13.40. Līdz tam jāgaida vairākas stundas, bet neko darīt. Ņemam ciet biļetes un dodamies nelielā pastaigā, ieturam pusdienas. 

Pērkot biļetes uz vietas, par mums četriem kopā tiek samaksāts nedaudz virs 160 eiro (par četrgadnieci vēl nav jāmaksā). Iespaidīgs skaitlis, tāpēc arī iepriekšējā dienā daudz domājām, vai mums to tiešām vajag. Internetā pērkot biļetes būtu pāris eiro ietaupījuši, bet ne vairāk par 10 eiro.

Puisis kasē mums stāstīja, ka otrā posma finišā būtu ieteicams ierasties laicīgi. Tā arī darām. Ar pirmo vilcieniņu uzbraucam pirmo posmu, tūliņ jau pārsēžamies otrajā. Ceļš augšup rit raiti, ir daudz brīvu vagoniņu, tāpēc nekādu aizķeršanos un varam sēdēt vagoniņā vieni paši.

Bērni par braucienu sajūsmināti. Tādi esam arī mēs, pieaugušie. Pasakainie skati, kas paveras acīm, ir neticami. Fantastika, lai neteiktu vairāk!

Kad esam mērojuši divus pirmos posmus, līdz mūsu noteiktajam trešā brauciena atiešanas laikam ir palikusi stunda. Par spīti visam, tieši tajā mirklī laiks kļūst nenormāli nepateicīgs. Auksts un ass vējš mijas ar sāpīgām lietus lāsēm. Labi, ka te ir bērnu laukumiņš. Bērniem prieks, ka var izskrieties. Arī es labprāt noslēpjos bērnu rotaļu mājiņā, jo vismaz aizvējš. Spēlējamies kafejnīcās.

Lai augšā uzbrauktu tikpat priecīgi, kādi bijām startējot, nolemjam doties izlūkos un iepazīties ar kafejnīcas piedāvājumu. Te ir gan kafejnīca, gan arī restorāns. Kafejnīcā malkojam karsto šokolādi (gardākā, kas līdz šim dzerta) un sildāmies ar tasi tējas. Jāteic, ka, atšķirībā no Polijas, kur mums teica, ka viņiem nav signāla, tāpēc norēķini tikai skaidrā naudā, te nav nekādu problēmu norēķināties arī ar karti. Sildoties, mielojoties un vērojot pasakaino skatu pa logu uz kalniem, pienācis arī mūsu laiks doties uz mazo, sarkano Audi vagoniņu, kas uzvedīs mūs Tatru otrajā augstākajā virsotnē 2 634 m augstumā.

Vagoniņš ir mazs (tāds, ka ļoti mazs), un cilvēku skaits ir tieši tāds, lai visas 10 brauciena minūtes justos kā siļķes mucā. Stāvam cieši viens otram piespiedušies un par jebkādiem kovida ierobežojumiem šajā momentā labāk nedomāt. Maskas ir visiem, bet domājams, ka jēgas no tām šajā momentā nekādas, ja svešinieks tev cieši elpo pakausī.

Brauciens ir sireāls, jo apkārt ir mākoņi, lietus sitas vagoniņa logos un neko neredzi. Tā, ka pilnīgi, pilnīgi neko. Fotografējot ir tikai balts logs un viss.

Uzbraucot pašā virsotnē, nedaudz bēda par to, ka visa apkārtne ietinusies mākoņos, neko nevar redzēt, lietus līst, tomēr pēc brīža saulīte par mums apžēlojas un padzen mākoņus nostāk. Ja vien jūs zinātu, cik fantastiski skati te paveras! Pasakaini! Neatkārtojami! Skaties un noraugies un dabas varenību.

Kad izkāpām no vagoniņa, mums visiem tika izdalītes kartītes ar numuriņiem. Virsotnē ļauts uzturēties 50 minūtes. Kad tuvojas 50 minūšu laiks, skaļrunī tiek izsaukts numuriņš un veikli visiem jādodas uz vilcieniņa atiešanas punktu, lai dotos atpakaļ.

Atpakaļceļš mūs lutina ar skatiem, jo saulīte spīd, var redzēt iespaidīgās klintis, takas, kas ved uz virsotni. Jā, starp citu, ja ir vēlme sevi izaicināt, ir iespēja arī no kalna piekājes vismaz pirmos posmus braukt nevis ar vagnoņu, bet iet ar kājām. Cik tas ir sarežģīti, grūti teikt, jo nepamēģinājām.

Tiklīdz esam tikuši lejā, bērni sajūsmā mirdzošām acīm prasa, vai varam šo piedzīvojumu atkārtot vēl kādu reizi? Jā, nebija lēti, taču tā bija vēl viena fantastiska diena, kuru noteikti neaizmirsīsim.

Kad esam finišējuši, automātā atdodam savas ieejas kartes, ar kurām varējām tikt vagoniņos, jo par katru no tām dabūnam atpakaļ 2 eur depozīta naudu.

Ja arī jūsu ģimene vēlas izdzīvot šo piedzīvojumu, vairāk informācijas meklē šeit.