Ķermeņa masāža
29.04 12:00-18:00
Izpārdots
Man piemīt īpašs talants - es spēju atrast pavisam dīvainas vietas. Dīvainas viesnīcas, dīvainas pastaigu takas, kur normāli cilvēki pat kāju nespertu, un arī visādas savdabīgas ēstuvītes.
Mūsu ģimenes nelielajā braucienā pa Igauniju bijām nolēmuši arī aizbraukt līdz Peipusa ezeram, kas atrodas salīdzinoši netālu no Tartu. Tomēr, lai būtu gana daudz spēka pastaigāties gar ezeru un varbūt pat nopeldēties, vajag taču arī ieturēties.
Peipusa ezera apkārtne slavena ar savām zivīm, sīpolu ceļu, tāpēc arī pusdienu vietai vajadzētu būt tikpat īpašai. Ko dara Banija? Izmantoju internetu telefonā un meklēju pēc kāda restorāna Peipusa apkārtnē. Un, ziniet, atradu arī. Jāteic, ka tik savdabīgā vietā vēl nekad nebijām ēduši. Acīmredzot, ne mēs vieni tādi, jo visi restorāna apmeklētāji, kas ienāca ēdamzālē, pirmajā momentā apstulba, bet pēc tam vērās apkārt ar plaši pavērtām acīm un bildēja uz nebēdu. Atzīšos, ka es arī nespēju atturēties no pāris bildēm.
Vecticībnieku restorāns "Kala sibula" atrodams, braucot pēc Waze uz pilsētiņu Koljka. Galamērķī nonāksiet pie koka namiņa, kura priekšā tiek tirgoti sīpoli, dažādi ievārījumi un citi vietējo darinātie labumi, taču nekavējaties un verat durvis, lai dotos iekšā!
Paverot koka durtiņas, radīsies sajūta, ka esat nonākuši kādā lauku kultūras namā, kur skan skaļa krievu tautas mūzika, visapkārt izkārti dažādi tautastērpi. Un te gandrīz vai apjūkam, kur nu tālāk doties, jo visas durvis, kas ved no šīs mazās zālītes, ir aizvērtas. Tomēr uztrāpam uz pareizajā durvīm un tur mūsu acīm paveras vēl interesantāka vieta.
Plaša ēdamzāle, kur uz galdiem stāv spoži patvāri, gar sienām izvietotas dažādas senas fotogrāfijas, tautiski lakati. Kad esam piesēduši, pie mums pienāk jauna meitene tautastērpā, kura runā perfektā krievu valodā.
Laiks izvēlēties kaut ko no ēdienkartes! Zivis te ir visās iespējamās variācijās - zivju zupa, zivju kotletes, vienkārši ceptas zivis, vēl tikai zivis trūks saldajā ēdienā. Toties saldajā ir iespēja nogaršot vecticībnieku rausīti.
Kā ar cenām? Ļoti, ļoti demokrātiskas, jo rausītis, maksā 2 eiro, arī zupiņas vien pāris eiro. Toties porcijas milzīgas.
Ja par to, kā garšo, kad varu teikt, ka zivju zupa tiešām laba - kārtīgi novārīts buljons un tajā, var teikt, kārtīgi zivju gabali iekšā vien, savukārt mani pasūtītie zivju ezīši ir pilnīga vilšanās, jo izrādās, ka tie nav manis iztēlotie ezīši, bet gan zivju kotletes ar pamatīgu sīpolu krāvumu virsū, taču vecticībnieku rausītis - īsta ņamma.
Jā, restorānam ir vecticībnieku piesitiens, taču to, ja godīgi neizjūt, ja nu vienīgi kā pāris atsauces uz to ēdienkartē.
Ar vīru pēc šī restorāna apmeklējuma spriedām, ka ēdiens noteikti nav tā vērts, lai speciāli brauktu, taču eksotikas un piedzīvojuma dēļ gan ir vērts atbraukt.
Tiesa, ņemat vērā, ka restorānā "Kala sibula" norēķināties var tikai "skaidrā" naudā un arī ierastā kases aparāta čeka vietā saņemsiet ar roku rakstītu kvītiņu.