Vasaras gids: Polijas Tatri

Vasaras gids: Polijas Tatri

28. Jun 15:55 Banija_lv Banija_lv

Lai gan Tatros būts jau pērn, arī šogad mūsu ceļi veda šajā virzienā. Šoreiz gan bez bērniem, tomēr, ņemot vērā, ka pagājušajā gadā šo pašu trasi izgājām kopā ar četrgadnieku un astoņgadnieku, varu droši teikt, ka uz Tatriem var doties arī kopā ar bērniem. Protams, ar nosacījumu, ka bērni ir pieraduši daudz staigāt, un vecāki izvēlējušies maršrutu, kurā nevajag tarzāna iemaņas.

Esam apmetušies Zakopanē, savukārt starts pastaigai ir no Palenica Białczańska punkta. Mašīnu atstājam stāvlaukumā, bet, pirms vēl iebraucam stāvlaukuma teritorijā, mūsu mašīnas numurzīmi nobildē darbinieks, jo tagad ir jauna stāvvietas maksāšanas sistēma. Saņemam lapiņu ar WiFi piekļuves paroli un saiti, kur jāsamaksā par stāvlaukumu. Var maksāt pirms izbraukšanas 45 zlotus vai arī aizbraukt mājās un tad samaksāt. Tiesa, tad jau nāktos maksāt vairāk nekā 100 zlotus. 

Dodamies ceļā! 

Sākumā pāris kilometri jāmēro pa asfaltu, taču tas nekas, jo, kur vien raugies, apkārt redzama tik skaista daba. Ik pēc pāris minūtēm vien skaļāk vai arī klusībā pie sevis nopriecājos par skaistumu un dabas varenību. 

Tie, kuriem negribas tik ļoti deldēt savas kājas, ir opcija braukt zirga pajūgā. Cik tas izmaksā, atzīšos, man nav ne jausmas, taču redzams, ka pieprasījums ir gana liels, jo viens pēc otra kursē vairāki pajūgi. Redzot, kā zirdziņi nomocījušies, velkot ratus augšup kalnā, gribas uzsaukt braucējiem, lai pakustina kājiņas un ceļu mēro paši saviem spēkiem, bet nu… tāds jau ir tas bizness.

Kad labs gabaliņš mērots pa asfaltu, nonākam pie tiltiņa ar ūdenskritumu, un aiz tā jau arī sākas mūsu jautrākais ceļš. Dodamies pa taku, kas atrodas pa labi tūliņ aiz ūdenskrituma, un tikai kāpjam, kāpjam, kāpjam.

Ja brīžiem šķiet, ka kāpiens ir tīrais nieks un varētu pielikt soli, es tomēr iesaku patupīt spēkus, jo kāpiens priekšā vēl ilgs un tāls, kā arī, skrienot mērkaķa ātrumā, neko daudz no apkārtējā skaistuma arī neredzēsi.

Mums 20,5 km garais aplis aizņēma teju 5,5 h. Pa vidu vairākās vietās atvilkām elpu, tāpat arī, kad bijām nonākuši  teju virsotnē, Piecu ezeru ielejā, ieturējām nelielu maltīti, lai būtu spēks mērot atlikušo ceļu.

Atšķirībā no pagājušā gada, šoreiz laikapstākļi mūs lutināja – spīdēja saule, taču ne tā, lai būtu nenormāli karsti. Tomēr jebkurā gadījumā – saules aizsargkrēmu pirms došanās uz starta līnijas nevajadzētu aizmirst. Tāpat arī obligāta ir galvassega, ērts apģērbs un ievalkāti apavi. Tikko nopirktas botas, kas uzvilktas tik vien kā veikalā piemērīšanas laikā, nebūs pareizā izvēle.

Esam izmetuši pamatīgu loku kalnos, pieskārušies sniegam un uztaisījuši piku (kad vēl pēdējo reizi jūnijā jūs varējāt pikoties?), un atgriežamies lejā pie Morskie Oko. Cilvēku šoreiz te ļoti daudz. Tā, ka ļoti, ļoti. Redzot, kādās augstpapēžu kurpītēs, zīmolu drēbītēs ļaudis te sanākuši bildēties, ir skaidrs, ka liela daļa no viņiem nevis šeit noslēdz savu kāpienu vai arī tūliņ startēs, bet ar zirga pajūgu atbraukuši pēc jaunas profila bildes pie ezera.

Ir skaisti. Par spīti tam, ka apkārt tik daudz cilvēku, ka uz brīdi sajūties kā skudru pūznī, savukārt kāds kungs met ezerā saujām vien maizi, lai barotu zivis, pilnībā ignorējot kāda cita aizrādījumus, ka tā nedrīkst darīt.

Esam kārtīgi izstaigājušies, taču ar to viss vēl nebeidzas. Jāsaka, ka tagad priekšā ir garlaicīgākais ceļš, ko es pati nodēvēju par bezgalīgo asfaltu līdz mašīnai. Mēs tikai ejam, ejam, ejam un ejam. Ļoti ilgi ejam. Tomēr, kad esam atgriezušies pie mašīnas, ir forša sajūta, ka ir būts šeit vēl vienu reizi.

Mūsu maršruts

Pārgājiena reljefs