Vai man neizdevās?

Tā iekšējā sajūta, kad esmu failed (izgāzusies), neesmu bijusi pietiekoši laba, varbūt par maz centos, man jābūt labākai, un vēl un vēl. Šādu nostāju pret sevi izjutu diezgan ilgu dzīves posmu. Tā vainas sajūta un pat kauns, ko par manu izvēli vai rīcību domās citi – ar šīm domām sevi ilgi baroju.

Kad sākās mans attiecību posms – šķiršanās un atkal salabšana, ilgu laiku šāds riņķa dancis bija klātesošs. Pirmajā reizē, kad sagājām atpakaļ kopā, kaut kur manī iezagās sajūta, vai daru pareizi. Bet situācija bija savādāka, bijām jaunie vecāki, man bija svarīga ģimene un savām jūtām nevarēju pretoties. Šo pieredzi arī šobrīd nenožēloju – man tas bija vajadzīgs un visi mani lēmumi bija pareizi. Dažreiz sāpīgi un ar pamatīgām mācībām, bet pareizi, lai es izaugtu.

Kad dzīvojām kopā, sākums bija skaists. Viss bija brīnišķīgi, līdz iegājām atpakaļ sliedēs un viss aizgāja pa vecam. Pēc katras šķiršanās reizes, kaut ko pamainīju, sagājām atpakaļ, pie savas pārliecības turējos, bet ne ilgi. Izrunājām visu, kas nebija kā vajag un turējos pie tā, lai mainītu sevi. Ar katru reizi mainījos aizvien vairāk, bet kaut kas negāja. Visu laiku atgriezāmies atpakaļ pie tiem pašiem grābekļiem.

Visvairāk šajās situācijās traucēja tas iekšējais kauns, ka visiem apkārtējiem ir jāpārdzīvo līdz ar mums. Kaut gan manus lēmumus, saiet atpakaļ vai nē, ietekmēt neviens nevarēja, bet pārņēma tā sajūta, ka kādu pieviļu. Sapratu, ka savu dzīvi dzīvoju sev pati, tādēļ nav svarīgi, ko domā citi. Bet kā tikt galā ar šo sajūtu? Tas nebija viegli. Man bija jārokas dziļi, līdz atklāju, kāds ir sajūtu cēlonis, bet galā tiku.

Parasti, kad esmu pieņēmusi lēmumu, daru to ar pārliecību, lai gan līdz tam cīnos ar šaubām un sevis šaustīšanu. Man prieks, ka protu piedot un nav nozīmes, vai šo manu piedošanas prasmi kāds uzskata par normu un izmanto. Tas neko neietekmē, svarīga ir mana pārliecība, vai tas, ko daru, ir labākais priekš manis šobrīd.

Protams, mani bija pārņēmuši pašpārmetumi, ka varēju taču labāk, izgāzos šo attiecību veidošanā. Taču šobrīd esmu sapratusi, ka pie attiecībām ir jāstrādā diviem. Lai arī cik Tu viens pats cīnītos pa nātrēm un kaplētu sevī visu, ja otrs redz tikai Tavas melnumus un savus nē, tad tas ir tikai laika jautājums. Līdz tam ir jānonāk, ir jāsaprot, kad ir pienācis laiks, ka viens otram esam atdevuši visu un vairāk nav ko dot. Jālaiž vaļā, lai varētu sākt elpot.

Mēs varam darīt visu to, kas ļauj mums justies labāk. Nav svarīgi, ko domās kaimiņu Taņa vai sētnieks Māris. Ja šī izvēle iet kopā ar manu tīrāko pārliecību, tad kādēļ neļaut sev justies laimīgai?