Kādā pasākumā, kurā bijām visa ģimene aizdevušies atpūsties, dzīvesbiedrs rokās turēja dēlēnu, savukārt man kāds viesis pienāca klāt un teica: „Tu nu gan. Viņš taču katru dienu iet uz darbu, ir noguris, un Tu vēl liec pieskatīt bērnu.” Paliku nedaudz ar puspavērtu muti. Protams, bērna audzināšana, dzīvokļa pucēšana un ēst gatavošana neskaitās, tā taču ir tikai tāda viegla izklaide, kura prasa vien padsmit minūtes, bet pārējā laikā varu gulēt dīvānā, gaisā saceltām kājām un dzerot kokteiļus.
Arī pirms došanās bērna kopšanas atvaļinājumā bija cilvēki, kuri teica, ka es nu gan esmu laimīgā, tagad varēšu mājās neko nedarīt un visu laiku tikai atpūsties. Protams, skumji, ka tādi pieņēmumi ir ne tikai neprecētiem bezbērnu vecpuišiem, bet arī jau māmiņām ar stāžu, kuras, tā vien šķiet, ka ir aizmirsušas, kā pirms vairākiem gadu desmitiem pašas auklējušas savus bērnus.
Ar kādiem stereotipiem ir nācies saskarties Tev? Vai arī Tev kāds ir ieminējies, ka bērna auklēšana ir taču tikai tāda viegla izklaide nevis nopietns un atbildīgs darbiņš?