Una Ulme: Sevi nav iespējams realizēt tikai caur bērniem

Unai Ulmei dēls piedzima tad, kad viņai bija vien 19 gadi, taču, ar šodienas pieredzi atskatoties uz šo laiku, viņa atzīst, ka neko nemainītu.

Una stāsta, ka spilgti atminas laiku, kad piedzima dēls, jo tobrīd visu darījusi ar pilnu jaudu. “Augstskolā iestājos, kad bērnam bija 4 mēneši, eksāmenus kārtojot skrēju atslaukt pienu, izdomāju, ka varētu dzīvot Rīgā,” laiku, kad viņas dzīvē ienāca bērns, atceras Una. Tobrīd viņa dzīvojusi ar lielu enerģijas kapacitāti, domājot, ka var izdarīt visu, kā arī nekas viņai nav traucējis realizēt savus dzīves mērķus. Tāpēc Una nevienā brīdī nav atlikusi bērna dēļ malā savas interesēs, lai gan iztikusi bez auklītēm, vien tik, cik bērna audzināšanā palīdzējuši vecāki. “Protams, ir arī otra sadaļa, kurā var runāt par to, ka bērnu, iespējams, neaudzināju tik pareizi, kā vajadzētu, taču, rakstot savu diplomdarbu par iedzimtību un audzināšanu, nonācu pie secinājuma, ka iedzimtība jebkurā gadījumā dominē,” saka Una, piebilstot, ka viņai nav nekā, ko sev pārmest, jo viņai ir izaudzis brīnišķīgs bērns, kurš ir atradis savu vietu dzīvē.

Atskatoties ar šodienas pieredzi uz dēla audzināšanu, Una atzīst, ka viņa neko nebūtu īpaši mainījusi. Raugoties uz mūsdienu sievietēm, kuras nereti par mammām kļūst arī pēc 40 gadu sasniegšanas, Una teic, ka tas sievietei ir ļoti labs restarts, jo šajā dzīves posmā sāc aizdomāties par dažādām eksistenciālām tēmām, un bērns palīdz par to nedomāt. Una Ulme: “Otrs jautājums gan ir par sievietes kapacitāti, jo man ir grūti iedomāties, kā es ar to tiktu galā. Tas nozīmē, ka man vismaz uz 5 gadiem būtu jāatliek malā savas lietas, jo šajā laikā dzīvē mainās prioritātes, un dzīve ir jāpārkārto. Jautājums, vai šajā vecumā tam arī pietiek enerģijas un spēka. Ir jābūt arī labai psihoemocinālajai un stresa noturībai.” 

VISU INTERVIJU SKATIES ŠEIT

Pēc Unas domām, bērna ienākšana dzīvē liek atlikt malā savu ego. Tiesa, daudzas ģimenes ar to netiek galā, tāpēc arī ir tik daudz šķirto laulību. “Tas nozīmē, ka ar to nespēj tikt galā arī vīrietis, jo viņš vairs nav ģimenē prioritāte. Vīrietis nav spējis atlikt malā savu ego,” uzskata Una Ulme. Viņa teic, ka nākamais posms ir bērnu audzināšana un prasme sabalansēt savas vēlmes, neupurējoties bērnam vai vīram, jo tā iespējams nonākt otrā grāvī. “Tas nozīmē, ka kādā brīdi sāksim no bērna pieprasīt, lai viņš mums dod atpakaļ to, ko esam devuši,” saka Una.

Kad bērns ir izaudzis, Unasprāt, galvenais ir akceptēt viņa vēlmes un nejaukties bērna izvēlēs, jo, kā novērojusi Una, sievietēm piemīt vēlme dzīvot bērnu dzīvi viņu vietā. “Tagad ar to saskaros bieži, jo manām draudzenēm izaug bērni un redzu, kas notiek, kad viņām ir bērni jāpalaiž prom. Tas ir emocionāls satricinājums, jo rodas sajūta, ka paliec viens, māja ir tukša un vairs nav rūpju objekta,” novērojusi Una.

Viņa uzsver, ka situācijās, ja iepriekš neesi dzīvojusi savu dzīvi un piepildījusi to ar savām lietām, paliec pie sasistas siles.  “Tad tevi dzīve iemet šajā situācijā, un tev būs jācenšas sava dzīve piepildīt. Tur pastāv risks arī sabrukt un iedzīvoties depresijā,” teic Una. Līdzīgi ir arī tad, ja iepriekš sieviete ir mājās audzinājusi bērnus un vienīgais apgādnieks bijis vīrs, jo pēc bērnu aiziešanas savā dzīvē sieviete apjauš, ka visus gadus neko nav mācījusies, darījusi vai pilnveidojusi, tāpēc sākas pārmetumi vīram. Tāpēc Una mudina sievietes neatlikt savu dzīvi, bet meklēt iespējas, kā sevi realizēt, jo nav iespējams realizēt sevi tikai caur bērniem.

VISU INTERVIJU SKATIES ŠEIT