Tīra māja. Kā nenojūgties četrās sienās

Tīra māja. Kā nenojūgties četrās sienās

07. May 00:00 mammaannakarklina mammaannakarklina

Mazo rociņu nospiedumi uz spoguļiem, lipīga grīda, tīrās un netīrās veļas čupiņas katrā istabā – tas ir pilnīgi normāli un piestāv dzīvei ar mazajiem cilvēciņiem. Vienmēr kāda mantiņa nespēj atrast savu īsto vietu un paslēpjas zem galda virtuvē, guļamistabas stūrī vai pat vannas istabā. Pilnīgs, sterils perfektums ir … , teikšu godīgi, nu nav iespējams. Kārtība – jā, bet pilnīga kārtība?

Ja vēlies palasīt varāk manus rakstus par mūsu ikdienu un pieredzi, tiekamies blogā "annamamma"!

Kuram gan nepatiktu no rīta piecelties un sastapt mirdzošas grīdas, caurredzamus logus un tīrus traukus. Tieši šādi mani ik pa brīdim pārsteidz Mārcis, taču ikdienā tomēr man pašai ir jāatrod laiks mājas uzkopšanai. Un ziniet, tā ir mana vajadzība un apburtais loks vienlaicīgi. Māja ir manas iekšējās pasaules spogulis, ja jūtos nomākta, uzvilkta, apātiska, tad arī mājā labākajā gadījumā būs taciņa līdz gultai un klapes uz savām acīm. Bet arī bezgalīgs bardaks var likt justies bezspēcīgai, uzvilktai tā it kā kontrole pār dzīvi slīdētu no rokām. Tad liekas, ka viss, bērni, mājas lietas, dzīve, viss ir grūti un ar neko netiec galā un ir ļoti grūti saņemties ko mainīt. 

Kad piedzima Tomiņš, biju iekšēji satraukusies, kā tikšu ar visu galā. Jēkabs prasa uzmanību, prasa laiku un es arī vēlos viņam dot visu, ko spēju. Bet tagad ir vēl viens, kuram vēlos dot tik pat daudz. Vai manis pietiks? Brīdī, kad pirmo reizi ieslēdzu veļas mašīnu, sapratu – re, es varu tikt ar visu galā, viss būs labi. Un šādi patiesībā sākas manas ikdienas – es ieslēdzu veļas mašīnu.

Mēs visi dzīvojam 53kvm divistabu dzīvoklī ar balkonu piecstāvu ēkas trešajā stāvā. Pirms pieciem gadiem iegādājāmies vecu, atjaunojamu māju un pagājušajā vasarā iekārtojām “dāčas” stūrīti, kur nolīst, kad vēlamies izbraukt zaļumos. Mūsu dzīvoklis ir kā mazs inkubators, kur izaudzināt bērnus līdz vecumam, kad arī viņi varēs iesaistīties mājas atjaunošanā vai vismaz… varēsim sarunāt nedarīt muļķības.

Ir dienas, kad vienīgā kartīgā zona ir kvadrātmetra lielā tualete un arī īsti nē. Man nevajag spīdīgu, baltu visu māju. Man tas, protams, patiktu, bet zinu, ka ātrāk sajukšu prātā, mēģinot uzturēt kārtību 24/7. Bet man vajag vismaz vienu kārtīgu istabu. Vienu zonu, kur aiziet, uzvilkt elpu un saprast, ka tomēr viss ir labi. 

Manai mammai patika uztaisīt vienu lielo tīrības dienu. Atceros, tajās dienās notika viss -parādījās putekļu sūcējs, birste, lupatas, dažādas pudeles ar raibām etiķetēm un krāsainiem ūdeņiem. Istabā smaržoja atspirdzinošs āra gaiss un līdzeklis logu mazgāšanai. Es, maziņa meitene, centos neparādīties ceļā un spēlējos uz dīvāna kopā krēsliem ar kājām griestos.

Mamma tagad esmu es pati un nevaru iedomāties to laimi – kārtīgi pastrādāt un māja atlikušo dienu tīra. Realitātē –uzgriežu muguru tikko sakārtotai istabai un dzirdu ūdeņu šļakatas un izbirušo kluču rīboņu. 

Lai sevi nenovestu līdz vājprātam tīrot, ķerot un grābjot, esmu izdomājusi sistēmu. Esmu sadalījusi māju tīrīšanas zonās un zonas izdalījusi pa dienām nedēļas garumā.

Noteikti nevajag sevi pielaulāt sarakstam un censties izpildīt visu. Man tas kalpo kā informatīvs materiāls, kā pavadiņa, kurā dienā kam vairāk pievērst uzmanību. Varbūt spēlējoties ar brāļiem pie reizes pārorganizēt virtuvē kādu atvilktni vai skapīti. Vai pēc mazgāšanās dušā uzreiz neizbēgt no vannas istabas, bet palikt tur vēl laiciņu un izberst vannu.

Mans spēļu laiks ar brāļiem, mans viens pret viens laiks ar puišiem ir darot mājas darbus. Jau no laika, kad Jēkabs varēja palīdzēt, viņš tika iesaistīts. Kopā mazgājam un izkarinām drēbes, mazgājam grīdas un spoguļus. Kam vajadzīga mazā spēļu virtuvīte, ja tev ir lielā, īstā virtuve? Arī istabas kārtošanu var pārvērst par spēli. “Jēkabiņ, kādā krāsā ir šī māšīna? Zila? Un kur tā jāliek? Ei, paskaties tur tava zaļā zeķe, vai ieliksi veļas mašīnā?”. Man tā patīk skatīties, kā bērni izaug. Pa vidu bērnišķīgajam naivumam Jēkabs sācis pieņemt mini pieauguša cilvēka lēmumus. Viņš tagad ar mani sarunā: “Mamm, sakārtošu istabu un tad iesim ārā” un istabas kārtošanā iesaista arī Tomu, riktējot un bīdot visu pa vietām savā kārtībā.

Katrai ir lietai sava vieta. Vai tu zini, kas katrā tavas mājas skapītī? Varbūt tev ir kāds stūris, kuram neesi pieskārusies kopš laikiem, kad ievācies mājā vai varbūt ir kāda kaste, kuru tur noliki un tā tur vēl tagad stāv neskarta? Tava dzīves vieta ir tava darbības zona. It īpaši, ja esi mājās esoša māmiņa. Paskaties sev apkārt uz visām lietām, vai tās ir funkcionējošas vai stāv tāpēc, ka… vienkārši stāv? Tāpat kā pārtikai, arī lietām ir savs derīguma termiņš. Kādā dzīves periodā tev noteikti tā bija vajadzīga, bet varbūt vairs nav aktuālas. Es cenšos mājās turēt tikai tās lietas, kuras tiešām man ir vajadzīgas, pārējās tiek atdotas jaunām mājām vai noliktas glabāšanai citur, bet noteikti ne savā dzīves telpā.

Bet tas nenozīmē, ka mana māja tāpēc ir perfektā kārtībā. Arī man ir savi melnie caurumi, bet es zinu kur tie ir un kā tos kontrolēt. 

Drēbju bļoda man ir vieta kur dienas laikā sakrāju visus apģērbu gabalus, kas vienmēr kaut kā izklīst pa visām istabām. Nākamajā reizē, kad šķiroju svaigo izmazgātās un izžāvētās veļas porciju, sašķiroju arī bļodas saturu. 

Tā viena atvilktne zem gultas ir tā vieta, kur nobāžu visas drēbes, kas bērniem palikušas par mazu. Un arī – kad pienāk laiks (parasti tad, kad atvilktnes aizvēršanai jau jāpielieto spēka paņēmieni), izšķiroju/atdodu/novietoju glabāšanai arī šīs drēbes.

Vispopulārākais – “pa ķērienam” vieta parasti pie mājas ieejas. Mums tā ir ledusskapja augšpuse, kur tagad esmu nolikusi paplāti. Tā virsma ir vienkārši magnēts visādiem mājās un kabatās atrastiem sīkumiem: baterijām, kārtīm, lādētājiem, monētām, suvenīriem… VISAM, ko labāk noslēpt no bērnu zinātkārajām rociņām. Kamēr tur nebija nekāda ierobežojuma, mantas krājās līdz sāka birt nost un tā bija tā mazā zona, kur vienmēr ir bardaks un uz kuru negribas skatīties. Bet tagad tur ir paplāte – ierobežots laukums, kas neizskatās slikti, pat, ja ir pilna ar, nu, visu ko. Sīkumu ķeršanai esmu izvietojusi dzīvojamā istabā daudz mazās kastītes. Lai mantas nekrājas uz virsmām un netaisa bardaku. Viss mazais, kas ietilpst kastītē tiek iemests kastītēs un vēlāk (-khm- tiešām vēlāk) tiek izšķirots.

Ikdienā man nekā nesanāk sēdēt uz vietas. Dažos vakaros tā sāp kājas it kā būtu atnākusi no aerobikas, lai gan neesmu pat izgājusi pastaigā līdz tuvākajam veikalam. Pamēģini piedomāt – līdz ko izej no vienas istabas, paķer līdzi kaut ko, kas šajā istabā nav iederīgs – krūzīte, karotīte, bērna zeķīte, mantiņa.

Kad paņem to karoti, kuru nesīsi ārā no guļamistabas uzreiz noliec tur, kur tai ir jābūt. Nevis noliec kaut kur kā pagadās, bet ieliec izlietnē vai trauku mazgājamā mašīnā. Kad ienāc mājās no pastaigas, noģērbies un uzreiz pakarini jaku, noliec vietā zābakus un cepures, cimdus. Neatsāj to visu kaut kur pusceļā. Lai gan tā ir tikai viena jaka, viena cepure un pārītis cimdu, kad apsēdīsies un paskatīsies uz ieejas pusi, liksies, ka tur ir nenormāls bardaks un tad jau atkal nevarēsi īsti saņemties iet un to visu nokārtot. Un tā ar visu. 

Tev vajag labus un savus. Tu esi pelnījusi labu slotu, labu lupatu, jo tu pati jau to visu arī tīri. Esmu atklājusi savas metodes, kā pāris minūšu laikā atstāt grīdas tīras un spīdīgas. Citām varbūt derēs mazgāt ar sodu un etiķi, redzu, ka populāri paliek mazgāt visu tikai ar ūdeni (un brīnumainām mirkoškiedras lupatiņām). Man der tikai un vienīgi logu tīrāmais līdzeklis, gan spoguļiem, stikliem, gan grīdām un pat vannai.

Uzliec taimeri uz desmit minūtēm vai sagaidi reklāmas pauzi un aiziet! Visgrūtāk saņemties sakārtot māju ir vakaros, kad mājās atnācis Mārcis. Lai vai kā gribētos parūpēties par to labo sajūtu no rīta jau iepriekšējā vakarā, līdz ko Mārcis ienāk pa durvīm, gribas būt kopā. Un to gribās arī bērniem. Parādīt ko iemācījušies, uzspēlēt istabu futbolu, palielīties ar mantām, visām. Kārtošana vakarā nebeidzas, taču tad tikai ļoti negribas. Mums ir paveicies, ka dzīvojam dzīvoklī, jo kārtībai nepieciešamas desmit minūtes. Ja darām kopā – tās ir tikai desmit minūtes kārtīga high-speed-cleaning.

Maini ar vietām mēbeles, gleznas, bildes, pieliec kādu plauktiņu, nomaini puķupodus, bilžu rāmjus, ieliec vāzē grieztos ziedus, sakārto grāmatas pēc krāsām, pēc tam pēc augumiem un tad alfabēta secībā vai nekādā secībā. Mums tagad ir dzīves posms, kad istabās turam vaļā plānos dienas aizkarus, jo iepatikās dabīgā pavasara gaisma un plašums, ko dod lielie logi. Katra mazā izmaiņa dod svaigu elpu un nezinu kā, bet tad arī netracina, ka bērni uzspridzinājuši kārtējo mantu bumbu.

Noteikti esi dzirdējusi šo slaveno Marijas Kondo jautājumu, ja esi kādreiz mēģinājusi atrast savu kārtošanas mūzu. Viņa aicina šo jautājumu uzdot katram no mums par katru lietu, kas ir tavā mājoklī. Ja atbilde ir “nē” – tātad, tai nav vietas ne tavā drēbju skapī, ne pieliekamajā, ne sekcijas pasā augšējā skapītī. Un ir vēl daudz jo daudz interjera dizaina šovu, kurus esmu iecīnījusi kā fona skatām/klausāmvielu. Redzēt to, ko vēlos sasniegt ikdienā. Kārtību. Tas ir viens no lielākajiem iedvesmas avotiem.

Un noslēgumā daži no maniem favorītraidījumiem mājokļa, tīrības, kārtības tematikā.

Tidying Up with Marie KondoInstant HotelTiny House NationGet Organized

Ja vēlies palasīt vēl kādu manu rakstu, tiekamies manā blogā "annamamma"!