Sveši savējā

Jā, jā. Es par to pašu, šī brīža aktuālo tēmu – Latvija maina, jeb nu jau nomainījusi naudu.

Liekas, ka es neesmu vienīgā, kurai grūti pierast pie pārmaiņām, lai gan līdz šim uzskatīju sevi par gana mobilu un advancētu personu. :) Bet laikam, visam pienāk sava pirmā reize.

Esmu viena no tiem dīvaiņiem, kuriem hipotekārais kredīts un 3 pensijas līmenis bija eiro, kamēr alga tika saņemta latos. Un? Mani tas netraucēja. Mani netraucēja arī konvertācijas procenti, jo man tie bija minimāli. Jā, pieļauju, ka biznesa cilvēki šos konvertācijas procentus izjuta sāpīgāk, bet ... Tāds nu ir tas bizness.                

Manās acīs kritiku neiztur arī atvieglotā ceļošana. Esmu ceļotāja un mani naudas mainīšana galīgi neapgrūtināja. Tieši otrādi. Man tā bija viena no ceļošanas burvībām. Naudas maiņa, jauniegūtās naudas pētīšana, cenu kalkulēšana veikalos, salīdzināšana un visbeidzot neliels suvenīrs no svešās valsts. Nu šī burvība, līdz ar eiro ieviešanu ir zudusi. Un ne tikai Latvijā, bet gandrīz visā Eiropā.

Mūsu naudas zīmēm bija spēcīga aura, kā nekā tās sargāja latviskās zīmes. Un tās bija vienas no skaistākajām naudas zīmēm pasaulē. Mani aizskāra pasaulē vadošās biznesa ziņu aģentūras Bloomberg publikācija, ka uz 2eiro montētas redzama slaucēja. Nu kā Mildu, Latvijas lepnumu, var nodēvēt par slaucēju? Var! Jo citiem tas nav simbols, tā ir vienkārša meitene ar bizi un vainadziņu. Un kāda starpība tā ir Milda, slaucēja vai pārdevēja?.

Šobrīd veikalā man ir gana grūtu iepirkties, jo, lai arī cenas it kā palikušas nemainīgas (kaut gan zinu, ka tā nav) tas, ka vizuāli tās nu cena ir augstākas, rada arī sajūtu, ka cenas krietni kāpušas. Īpaši to izjūtu ikdienas pirkumos, kad +/- zinu cik viss kopā maksās un .... man nosauc  krietni lielāku ciparu. Tā pirmajā iepirkšanās reizē pie kases nošokējos. Man prasa gandrīz 14eiro. Skatos uz saviem pirkumiem, un nesaprotu – par ko tik daudz? Pārjautāju, cik tas būs latos? Tikai nepilni 9Ls. Ā, nu cita lieta. :) Bet tās 5 vienības, vizuāli ir iespaidīga starpība.

Un visbeidzot emocionālā piesaiste. Vairāk kā 20 gadus atpakaļ mēs izcīnījām savu neatkarību, iespēju Latvijā norēķināties ar savu naudu – Latvijas latiem. Tiem pašiem, bet citādiem, ar kādiem reiz norēķinājās mūsu vecvecāki. Atceros, pāris gadus atpakaļ, kad devos uz ASV, jau esot aiz robežkontroles bija vēl pēdējā mantu pārbaude. Tur pagadījās ļoti interesants darbinieks, kungs gados. Ieraudzīja manu pasi un teica – O, Latvija, tālu kundze esiet lidojusi. Un kamēr viņš pārbaudīja manu somu saturu papļāpājām par šo un to. Un jau šķiroties viņš man jautāja – jūs kādreiz bijāt Padomju Savienībā, tagad Eiropas Savienībā. Kāda ir atšķirība? Jau toreiz šis jautājums lika aizdomāties. Pa lielam, nekāda, ja neskaita iespēju brīvi pārvietoties. Ja man šo jautājumu uzdotu atkal, man nāktos krietni vairāk padomāt, jo nu Eiropas Savienība atņēma arī mūsu naudu, tā pamazām pārņem visu.

Nu jā, un aizvakar veikalā es iztērēju savus pēdējos latiņus. Kasiere saskaitīja. Nosauca summu eiro. Es pārjautāju cik tas ir latos. Iedevu precīzu naudiņu un atlikušos 30 – 40 santīmus iebēru ziedojuma kastītē un ... tajā brīdī man sāka tecēt asaras. Veikalā. Pie kases. Man palika nedaudz tā kā kauns no savas sentimentalitātes, bet tajā brīdī es patiešām sajutos tā, it kā man būtu kas atņemts. Kaut kas patiešām īpašs un svarīgs. Māsa mani ieraugot vien noteica, ka esmu jocīga un tajā brīdī man bija jāraud vēl sirsnīgāk. 

Paldies latiņam.