Sindija Vilde: Vienaldzība pret to, ko par tevi padomās citi, sniedz brīvības sajūtu

Sindija Vilde zināma kā pasākumu organizatore, TV raidījumu vadītāja. Šī gada sākumā Sindija pēc vairāku gadu pārdomām pieņēma lēmumu pamest Latviju, pārceļoties uz Portugāli. Tiesa, esošā situācija pasaulē ieviesusi savas korekcijas arī Sindijas plānos, tāpēc viņa atgriezusies Latvijā, sakot, ka patlaban šeit plāno uzturēties līdz gada beigām.

“Mani ļoti velk atpakaļ uz Portugāli. Tur es jutos kā savējā. Taču, ja man tagad ir lemts palikt Latvijā, tad es palieku Latvijā, taču nepielieku saviem plāniem punktu,” saka Sindija, piebilstot, ka gada beigās raudzīsies, kur viņu tālāk aizvedīs ceļš, jo sirdslietai, ar kuru viņa vēlētos nodarboties līdz mūža galam, lielāka izaugsme, iespējas un potenciāls ir tieši Portugālē.

Lai gan, pārceļoties uz Portugāli, Sindija bija nolēmusi, ka viņas dēls Hugo 1.klasē ies tieši šajā dienvidu zemē nevis Latvijā, tomēr beigu beigās lemts, ka Hugo tomēr paliks Latvijā. Kas arī labi, jo visu notiekošo Sindijai bijis vieglāk pārdzīvot vienai nekā tad, ja tur būtu atradusies kopā ar dēlu. Tiesa, vienlaikus viņa atzīst, ka Hugo palikšana Latvijā bijis smagākais, ko viņa līdz šim piedzīvojusi. Vienlaikus no šī posma Hugo arī kaut ko ieguvis. Sindija atzīst, ka viņas prombūtnes laikā dēls kļuvis patstāvīgāks un ieraudzījis pasauli pavisam savādāku, novērtējot, kā ir tad, ja mammas nav blakus.

Portugāles periods izmainījis Sindijas dzīves uztveri, mudinot viņu ļauties dzīvei: “Portugālē iepazinu, kā ir izbaudīt brīdi šeit un tagad. Tam ir liela nozīme, jo brīdis ir jāizbauda. Savādāk eksistējam tikai no brīža uz brīdi.”

VISU INTERVIJU SKATIES ŠEIT

Iegūt brīvības sajūtu

Vēl viena brīvības sajūta, kuru šobrīd cenšas iegūt Sindija, ir spēja būt vienaldzīgai par to, ko citi par viņu domā. “Tā ir tāda brīvības sajūta! Tā esi tu! Tā ir tava dzīvā un patiesā būtība, tāpēc tev nevajag no tā kautrēties,” uzsver viņa. Viņasprāt, cilvēkiem daudz devis arī koronavīruss un ar to saistītie ierobežojumi, jo tagad, kad mums kaut ko sāk atņemt, sākam novērtēt dabas klātesamību un cilvēkus mums blakus.

Atpakaļ Latvijā viņa atgtiezusies tikai Hugo dēļ, jo šeit nejūtas piederīga, nevēlas ne dzīvot, ne arī strādāt. Vienlaikus viņa apzinoties, ka savam dēlam vajadzīga būšot vēl vien maksimums desmit gadus, tāpēc arī prātojot, lai gadījumā, ja tos tiešām nāktos uzkavēties Latvijā, iekšā neiesēstos aizvainojums, ka tikai dēla dēļ nav spējusi īstenot savus dzīves sapņus. “Kas tad vēl tu īstenosi savus dzīves sapņus? Kad?! Paies desmit gadi un man jau būs 50!” rēķina Sindija, ironiski smejoties, ka tad nu gan viņa varēšot dzīvot, lēkt ar izpletni un īstenot savus sapņus.

VISU INTERVIJU SKATIES ŠEIT