Ratiņu pastaigas patiesā vērtība

Ir lietas, kuru patieso vērtību mēs apjaušam tad, kad tās jau ir zudušas. Man tā bija ar ratiņu pastaigām.

Gan sniegotās dienās, kad nācās apbraukt dažu labu sētnieku ar sniega lāpstu rokās. Gan pavasarī, kad savu mazo dārgumu te apsedzu, te atkal atsedzu, nesaprotot, kā ir vislabāk. Gan vasarā, kad uz “bortiņa” saceltās plikās kājeles sveica katru garāmgājēju. Gan arī rudenī, kad mana mazā meitiņa sāka mājupceļu mērot arī pati savām kājām. Neatkarīgi no visa, mēs devāmies pastaigās. Garās, vismaz divu, pat četru stundu ilgās ratu pastaigās.

Tā labā iekšējā sajūta, ka bērniņš guļ svaigā gaisā, ir neatsverama. Man tas vienmēr licies svarīgi. Bet vēl svarīgāk bija atrast laiku sev, kad pabūt mierā, klusumā un ar sevi. Kad sakārtot domas, izplānot nākamo dienu, gremdēties atmiņās vai kalt nākotnes plānus. Ak, cik ļoti man patika braukāt cauri privātmāju rajoniem, nolūkojot mājas un pagalmus, lai izplānotu, kādu vēlos pati sev. Ziniet, cilvēku radošumam nav robežu! Uz vārtiņiem var redzēt tādus uzrakstus kā “nikns saimnieks”, un ir mājas, kurās zem vīteņaugiem pazudusi ne vien pati ēka, bet arī žogs ap to un viss šķūnītis.

Protams, man kā sievietei svarīga ir arī vingrošana, un, esot mammai, ne vienmēr ir iespēja rast šādu laiku sev. Tad nu šīs pastaigas kļuva par manu trenežieru zāli. Staigāju daudz, visbiežāk ātri. Mēdzu noiet 7 – 12 km vienā dienā.

Vēl viens papildus “bonuss” bija iespēja brīvi un netraucēti komunicēt ar citiem cilvēkiem – pastaigāties ar citām mammām, ņemt līdzi pastaigās radus un draugus, izrunāties pa telefonu, ja tas nepieciešams. Jā, esot tālu prom no pilsētas centra, es mēdzu šad tad arī “ielīst” internetā – nozagt mazu brītiņu no savas atpūtas dabā, nevis no laika, ko mājās pavadu ar savu bērniņu.

Ai, patiesībā šajās pastaigās ir vieni vienīgi plusi. Es jūtos no sirds pateicīga savai meitiņai par to, ka viņa gadu un trīs mēnešus ļāva man piepildīt šo iekšējo vajadzību, ka nogulēja ratos tik ilgu laiku, ka kājelēm vairs nebija vietas, un tās sāka karāties laukā. To redzot, es sapratu – ir laiks.

Patiesībā īsto STOP pateica pati Ieva. Viņai ratos vairs nepatīk, visur vēlas doties tikai pati ar savām kājiņām, skaļi bļaujot:” Ti-ta,ti-ta, ti-ta!”, kas nozīmē “tip-tap”. Tagad grūti ir aizbraukt pat līdz veikalam, kur nu vēl līdz mežam, kur neesmu bijusi vismaz mēnesi. Par to gan mazlietiņ sāp sirds.

Pietrūkst arī iespējas baudīt dabu, jo Ieva nemitīgi cenšas iekrist kādā peļķē, iesēsties dubļos, uzrāpties kādā bīstamā vai slīdošā vietā, paskriet zem visām mašīnām un apēst katru mēsliņu, ko atrod uz zemes. Nu vismaz ir sapratusi, ka izsmēķi ir “fui”. Taču doties pareizajā virzienā mums vēl ar vien neizdodas. Nemitīgi ir jāskrien viņai pakaļ, jāceļ, jāķer, jāmāca. Tas viss ir normāli, taču gribētos kādu reizi spēt aizvērt acis, dziļi nāsīs ievilkt svaigo gaisu un klausīties vējā. Vērot, cik skaisti sasaluši koka zari. Pasēdēt uz soliņa saulainā dienā.

Nekas, drīz meitiņa ies bērnudārzā, un man savās brīvdienās būs iespēja doties uz mežu, lai fotografētu – tas man ļoti, ļoti patīk! Un vingrot esmu pasākusi mājās, “officiāli” atzīstot, ka mūsu pastaigām tiešām pienācis gals. Vienīgi citas mammas neesmu satikusi labu laiciņu.

Bet šīs reizes, kad mēs divatā bez ratiem dodamies pasaulē, kļuvušas ļoti īpašas. Viņai viss liekas tik aizraujošs, visur gribās spēlēties, katru garāmgājēju pasveicināt un katru kaķīti uz ielas noglāstīt. Ja apbruņojas ar pacietību, šis bērna prieks kļūst ļoti lipīgs. Un mums abām izdodas aizvadīt brīnišķīgu laiku kopā. Pagaidām tā ir pusstunda, bet es ticu, ka jau pavisam drīz mēs varēsim pabūt laukā jau krietni vien ilgāk.

Turklāt, kopš Ieviņa guļ mājās, man ir papildus pāris stundas, ko veltīt darbiņiem vai hobijiem, kā rezultātā man vairs nav jāsūdzas, ka visam neatliek laika. Laiks pietiek, pat paliek pāri.