Ķermeņa masāža
29.04 15:30-16:30
Brīvo vietu skaits: 1
Šovakar, kad rakstu šīs rindas, esmu kā uzvilkta stīga. Varu derēt, ka tad, ja kāds mani pakustinās, es vienkārši eksplodēšu. Bet nu par to, kā līdz šajai stadijai nonācu.
Es zinu, ka visi gudrie māca, ka bērniņu nedrīkst radināt aizmigt rokās, kur nu vēl zīžot. Jā, tā gudri runāt ir vieglāk nekā izdarīt. Mūsu dzīvoklī sienas ir tik plānas, ka pat papīrs būtu biezāks, tāpēc jau no dzīves pirmajām dienām, lai mazulītis beidzot aizmigtu, es viņu baroju.
Atzīšos, ka mans mazais ir ar samērā skaļu balsi un vakaros, tā pēc plkst. 19.00 varēja (un vēl aizvien var) kliegt bez mitas stundām vien. Dažbrīd no kliegšanas pat seja bērnam paliek zila un elpa sāk trūkt, bet viņš tikai kliedz un kliedz. Tādās reizēs nelīdz ne vēderiņa paijāšana, ne nēsāšana uz rokām, ne šūpošana. Arī knupis nelīdz, jo viņš vienkārši tādu priekšmetu savā mutē neatzīst. Un kas atliek? Atliek vienkārši dot ēst. Tikai tad, kad vēders piepildās ar mammas pienu, mazais aizmieg.
Visbiežāk šajās reizēs domāju par to, ka, cerams, mans bērns paaugoties nekļūs par emocionālo ēdāju, kurš ķeras pie ēšanas, tiklīdz ir kāds kreņķis.
Tā nu jau gadu katru vakaru guļamistabā ieriktējos gultā un baroju bērnu, kamēr viņš aizmieg. Dažkārt tas prasa 30 minūtes, bet visbiežāk tās ir vairākas stundas. Tiklīdz ēšana tiek pārtraukta, sākas kliegšana. Protams, mans vīrs par to nav sajūsmā, jo ko gan padomās kaimiņi, taču pats ar savām idejām, ko darīt šajā situācijā, talkā gan nenāk. Nē, viņš šajās reizēs ieritinās savā gultas pusē un vienkārši aizmieg. Bļāviens! Cik gan reižu man nav gribējies viņam iemest ar spilvenu vai iespert! Vismaz domās to esmu darījusi katru vakaru vismaz pāris reižu. Teiksiet, ka man vajag parunāties ar vīru, lai viņš kādu vakaru pārņem stafeti, palīdz, iedod mammai pauzi? Velti, velti! Tā ir veltīga mutes dzesēšana, jo runāts ir, tikai rezultāta nav.
Un šovakar es salūzu. Kad pienāca kārtējā bļaušana, jo bērns nebija gulējis diendusu (viņam šodien sēdēšana ratos un apkārtnes vērošana šķita daudz interesantāka nekā diendusas gulēšana), līdz ar to, miedziņš nāca, taču mazais centās ar to neveiksmīgi cīnīties, biju gatava kliegt līdzi arī pati.
Pabarojusi bērnu, kurš te iemiga, te atkal modās un turpināja kliegt, atstāju viņu savā gultiņā un pati aizgāju uz virtuvi padzerties. Kad vīrs kārtējo reizi ieritinājās uz gulēšanu, neliekoties par bērna aurošanu ne zinis, bet es sapratu, ka man priekšā stāv ikvakara barošana līdz aizmigšanai, nolēmu, ka šodienai pietiek. Tā nu mazais turpināja gultā kliegt savas padsmit minūtes, bet es atslēdzu savas emocijas un tikmēr vienkārši lasīju ziņas otrā istabā. Man bija pilnīgi vienalga, ko domā kaimiņi (gan arī viņiem kādreiz būs bērni).
Tagad mazulītis ir aizmidzis un es rakstu šīs rindas. Vai tāpēc, ka šovakar ļāvu bērnam izbļauties nevis par visām varītēm centos saudzēt kaimiņu ausis, esmu sliktāka mamma? Nē, es esmu mamma parastā. Arī man kādreiz ūdens spainis ir tik pilns, ka iet pāri malām. Arī man ir vajadzīga pauze.
Protams, visu cieņu tām mammām, kuras no pirmajām dienām bērniņus liek gulēt pareizi–tikai savā gultiņā, neļaujot aizmigt ēdot vai uz rokām. Malacītes! Jums tas ir izdevies. Diemžēl ar manu kliedzošo bērnu šāds gājiens neiet cauri– ielikšana gultiņā nozīmē ļoti skaļu un ilgu kliegšanu. Bet kaimiņi tak... ko viņi padomās.
Mums bija pirms gada tieši tāda pati situācija kā Jums- 3gadnieks savā gultiņā un bēbis puncī. Teikšu godīgi, nožēloju, ka tik ātri radināju gulēt nošķirtam savā istabā (no sērijas- viena tante teica tā būs labāk). Tagad, kad ir mazais, mati ceļas stāvus no tā, ka mazais gribb pupot pa nakti, bet lielais 1h paguļ savā gultiņā ( kura jau ir iestumta pie mums atpakaļ) un tad lien pa vidu. Reāli, viss "lielais plāns" ir sajucis galīgi. Vīrs saguris pats (bīstams darbs), bērni bļaustās pa nakti, pašai ievilkusies pēcdzemdību depresija. Jauki.
Nesajauciet sev dzīvi- ja bērns grib pie jums, neliedziet, piedzims otrs, kā jutīsies puika, kurš būs atstāts savā istabā viens un mamma vairs nevarēs kaut 15 min pasēdēt blakus, jo jaunākais pieprasīs tās 15 min tajā pašā laikā, kad vecākais.. :/ Nu mēs guļam visi vienā gultā pa nakti, bērni man azotēs, vīrs maliņā. Grūti jau ir, bet vismaz kaut cik pagulēt var.. savādāk trako māja katru nakti.. un kaimiņi, kur tur vairs par kaimiņiem atcerēties, ka tādi vispār ir.. 😃
Man šonakt arī nācās ļaut mazajam bļaut, jo šoreiz manam 3gadniekam pēkšņi naktī savajadzējās mammu. Pirmās 2 reizes pienācu un nomierināju, bet tik esmu iekāpusi savā gultā un iesnaužos, tā ir nākamais kliedziens pēc mammas. Palūdzu tētim, lai pieiet un nomierina, jo man uz darbu, bet viņš šodien paliek mājās. Tētis, protams, aizgāja mierināt, tikai šoreiz nelīdzēja, ne sēdēšana blakus, ne šūpošana rokās, ne rociņas turēšana. Vajag mammu un viss. Vienā brīdī sapratu, ka tētim arī nervi neizturēja kliegšanu. Jo viņš centās puikam palīdzēt, bet rezultāts = 0. Nu tad lai arī raud. Atnāca man blakus gulēt, bet mazais guļ gultiņā un raud. Man sirds sāp, ka es gribu gulēt un tāpēc neeju pie mazā, jo man arī grūti nosēdēt pie gultiņas blakus, jo pavasarī gaidām ģimenes pieaugumu, bet mazais guļ un raud. Liekas, ka minūtes 15 izturēju, bet tad gan cēlos un gāju sēdēt blakus. Tas nekas, ka grūti. Jo tētis tomēr centās, bet viņam neizdevās un citas alternatīvas jau nav. Laikam pat ne brīdi neiedomājos par to, ka kaimiņiem varētu traucēt. Mani vairāk uztrauca vai ir pareizi tas, ka negribu ņemt mazo blakus starp sevi un vīru, jo līdz šim ir izdevies iztikt bez gulēšanas pa nakti starp vecākiem. Kad mazais nomierinājās un aizmiga, tad šoreiz pēc lielās kliegšanas saldā miegā nogulēja līdz rītam un uz dārziņu piecēlās laicīgi un bez ierastās kliegšanas saģērbās.
UlrikaP - sūti dillēs kaimiņus. Svarīgākais, lai pati esi mierīga un tad arī mazais to jutīs. Ja spēki izsīkst un spēj atslēgties, tad labāk ļaut paraudāt. Pēc brīža gan samīļo savu jaukumiņu, jo Tu būsi nomierinājusies un mazais arī Tava miera iespaidā norims un aizmigs, jo būs piekusis no raudāšanas. Raudāt tomēr ir smags darbs. Un vīram nepārmet pārāk stipri nevēlēšanos palīdzēt, jo reizēm mazajam vajag tikai mammu un nevienu citu, pat ja tētis ir ar mieru palīdzēt.
Jā, tomēr runa iet par kaimiņu būšanu 😃 Mums paveicies ar kaimiņiem, jo blakus esošajiem arī ir bērni. Bet ja kaut kas nepatīk, lai iet dillēs. Man vēl patīk uzfrišināt atmosfēru ar pagaudošanu līdzi bērniem, tad no rīta garām noiet īpaši jocīgie skatieni 😃
Bet par bērnu audzināšanu, katrs jau dara kā šķiet par pateizu, un parasti jau tas nav nekas nepareizs 😀 Citi tēti iesaistās labprātīgi, citi pilnīgi kategoriski pret zīdaiņu periodu ( mans vīrs arī tur skaitās). Bet jāatrod jau tā pareizā pieeja, lai pašai jumts neaizbrauc.. (ja nav citu sieviešu, kas palīdz, kā senos laikos).
Piekritu, ka ir jaiedod ari tevam bernu, citadi mamma ar laiku paliek kaskiga un nrapmierinata ar pastavoso kartibu majas, kuru paradoksali nemaz pati nav centusies ta riktigi mainit.
Es vispar uz guletiesanu sadalu bernus.Mazako es lieku gulet, lielako virs otra istaba. Viss godigi. Kad ir viens, tad atkal nevar aadalit kurs stradas un kirs atputusies, jo abiem jau gribas slinkot. A te, viss godigi(lasit ar nelielu humora izjutu)
Pie velna kaimiņus, šonakt atļāvu abiem bērniem visu nakti aurot. Meitai gads, kā dzird brāli tā krīt histērijā, brālim 3,5- visu nakti moka vēdera vīruss. Nakts negulēta, rokas dreb, balss raustās. Vīrs "rīt uz darbu" guļ uz dīvāna, ik pa laikam savācot vēmētāju, kurš bļaujot skraida apkārt.
Un jā, sākums bija ar abiem tieši tāds pats kā Jums.. un tagad no ik pa laikam uzvilktas mammas vairs nav ne miņas- tagad ir psihojoša, bļaujoša un depresīva māte.
Bet par brīnumu, vīrs gadījies saprotošs. Vienīgais mierinājums, ka viss esot pārejošs. Tikai vai Tu pati būsi ''emocionāli vesela", kad bērni gulēs savās gultiņās visu nakti? Tas ir labs jautājums.
Stipri iesaku piespēlēt bērna audzināšanu arī vīram, ja nevēlies pārvērsties par briesmoni.
Un veltīt laiku sev un tikai sev. Vispirms aizejot pie speciālista, kurš palīdzēs sakārtot prātu un piedāvās kādu ne medikamentu terapiju..
Man personīgi ieinteresēja Baha ziedu terapija, varbūt esat dzirdējusi. Dabīgs, ne homeopātisks.
Bērniņš nav vainīgs, ka viņam ir emocionāli nestabila māte, bet katra labākas savu bērnu nākotnes vārdā var meklēt risinajumus, kā, vispirms, palīdzēt sev, nevis samierināties ar likteni.
Rakstīju par sevi. Pašai sava lasāmviela pārdomām. Varbūt noderēs arī jaunajām māmiņām, kurām vistumšākās naktis vēl priekšā.
Kaut kur ar lasīju, ka krīzes situācijās pat rekomendē zīdaini atstāt vienu uz pāris minūtēm (ja nav cita kam iedot) un aiziet pašai nomierināties un savākties uz otru istabu, jo pārgurumā, negulētajās naktīs un izmisumā mamma var sakratīt,kas ir absolūti nepieņemami. Kaut kā pašai ir jārestartējas.
Jā, mums pirmais bērns bija tieši tāds. Ja tas tev nomierinās - viņš vienā brīdī izauga, palika pieskaitāms un pārstāja kliegt. Tas sakrita ar krūtsbarošanas beigām, ap 1,1g. Bet toreiz bija briesmīgi. Vīrs pārvācās gulēt uz otru istabu. Dažreiz sadalījām naktis, kurš ar viņu šūpināsies uz bumbas. Atceroties man pilnīgi baisi paliek. Otrais sīcis salīdzinot bija eņğelis, pats iemiga savā gultā. Atstāšana raudot man liekas pieņemama krīzes situācijās. Aiz bezspēka pati tā esmu rīkojusies. Pēc tam vienmēr bērnam palūdzu piedošanu. Ko lai saka - turies, izaugs, aizmirsīsies...😀
Piekritu sim viedoklim. Ari man ir bijis, ka ir izmeginats viss. Skiet, ka raud vienkarsi raudasanas pec. Tad nu lieku miera.
Abdoluti normala standarta situacija. Nu un, ka aizmieg pie kruts. Pec tam, kad bus lielaks, tapat aizmigs pats. Berniem reizem jalauj izblauties. Tas nav nrkas nosodoss. Virnigi viram gan vajag kadreiz stafeti parnemt. To ir jadara sadi. Ieliec bernu rokas un saki, tagad tu aukle, pastaiga pa istabu vai kas ni ir jadara. Un pati dari kas pasai jadara. Virietim nedarbojas lekcijas par to, ka ir tas un sis jadara. Vini to uztver ka parmetumus vai meginajumus vinu kontrolet, un biezi tik iespitejas.
Paldies, mammas, par viedokļiem.
Uzreiz gan gribu teikt, ka mana darbība pavisam nebija vērsta kā protests pret vīru. Starp citu, viņa miegs ir tik ciešs, ka par lielgabalu zalves pie auss nepamodinātu. Stāsts par to, ka ir reizes, ka dažkārt kliegšana un niķošanās pirms miedziņa tik ļoti nogurdina, ka viss paliek vienalga.
nu, es tad laikam pie tām "klukstītēm", bet citas nemācu obligāti darīt tāpat un nenosodu. Priecātos saņemt to pašu pretī.
Arī esmu mamma parastā. Kā spēju, tā daru. Lūk, un nespēju "ļaut 10 minūtes paraudāt" - nē nu, tas neattiecas uz saniķojušos divgadnieku, bet zīdaini gan. protams, ka ir normāli, ka zīdaiņi raud, bet pastāvēšu uz to, ka konkrētās mammas konkrētais lēmums, kā uz to reaģēt, arī ir normāls. Ir normāli gribēt viņu ņemt rokās un mierināt. Ir normāli pārguruma un izmisuma brīdī to nedarīt, arī (un es laikam varu priecāties, ka man tāds nav pienācis).
MK raidījumā pat to teica! Ir ļoti daudz informācijas par to plašajos Interneta tīmekļos, vienkārši daudzas negrib to pieņemt, jo psihoemocionāli tas it kā nozīmētu - atstāt bērnu bez palīdzības. Bet raudāšana ir norma! Klusēšana nav norma, lūk par to būtu jāsatraucas, nevis to, ka bērns niķojas un histēriski raud tad, kad tika izslēgti visi zināmies pamatiemesli mazuļu raudāšanai.
Un kāda jēga, ka jūs beigu beigās arī uzzinātu iemeslu - teiksim, ka bēbim nepatīk gulēt Dienvidu pusē, tiešām tik svarīgs iemesls? Jēziņ, laikam esmu slikta mamma, bet manā skatījumā tas ir tāds sīkums, kas pieskaitāms pie sakritībām.
Tas kaut kur zinātniski pierādīts, ka bērni bez iemesla kliedz? Neticu, lai gan labprāt izlasīšu kādu publikāciju par to, ja nu gadījumā esmu atpalikusi un tiešām kaut ko par bērniem nezinu. Atbalstu autori, nav jāņem vērā kaimiņus, nav jāuztraucas par midzināšanu pie krūts, bet ir jāparunā ar vīru, jo rakstītais drīzāk izskatās pēc protesta, kur bērns ir upuris vai pat ierocis. Ak, bērns raud, vīrs guļ, bet var taču viņam "atriebties" par to, ka viņam ir labi, ļaujot bērnam raudāt, lai arī viņš redz, cik grūti... Un tas viss strādā, vīram noteikti miegs sliktāks, sieviete atpūtusies, bet bērns palicis muļķa lomā, jo viņš jau nav vainīgs pie tā, ka mamma vairs nevar izturēt, bet tētis grib gulēt, viņš raud, jo ir viens gultiņā ar sāpošu vēderiņu, bailēm vai ilgām pēc mammas. Es neticu, ka bērni raud bez iemesla, neticu arī tam, ka kāds bērns apzināti dara ļaunu, nē, ir tikai pieaugušie, kas bērnus nesaprot.Mana meitiņa raudāja ļoti daudz, meklējām iemeslus pie neskaitāmiem ārstiem, arī osteopātiem un grāmatās, atradām un nebija vairs trakās kliegšanas. Viņa naktīs varēja kliegt, acis neatverot vaļā, vairākas stundās, gan rokās, gan pie krūts, gan uz lielās bumbas, bet es vienmēr biju līdzās, jo zināju, ka raudāšana bērnam nav norma. Un katru reizi, kad meitiņa jutās slikti, es viņu ņēmu lielajā gultā, pa vidu mums ar vīru, lai mazā justos drošībā. Uz maiņām ar vīru viņu izklaidējām un dziedājām, jo vīram mazās labsajūta ir daudz svarīgāka par savu miegu. Arī autorei iesaku sākt ar vīru, kuram jau sen būtu laiks palīdzēt un iesaistīties.
Man atkal liekas otrādāk, ka bērnam ir jāļauj arī izraudāties, nevis cīnīties ar bļaušanu kā ar vējdzinavām. Bērni raud arī bez iemesla un tādā gadījumā, kad bērnam jau iedevi visu iespējamo, bet viņš tik un tā bļauj, viņu jāliek mierā. Jāaiztaisa durtiņas - lai raud un viss.
Es jau zinu, ka ir tādas, kuras uzmetīsies virsū "ka tu vari atstāt raudošu bērnu", bet šīs klukstītes nesaprot elementāru lietu - bērni raud arī bez iemesla. Tu vari no ādas līst ārā, bet viņi raudās. Jēga stāvēt blakus un kušināt?! Jēga bendēt savus nervus?
Labāk tiešām - pareizi autorīt, tu beigās izdarīji - piever durvis un aizej padzerties, nomierinies pati un galvenais pieņemt - ka tāda ir bērnu būtība - raudāt arī bez iemesla. Lai raud un izraud to, kas sakrājies.
Ak saprotams. Vakar vakarā arī, līdu jau migā. Šķita, ka pat esmu bijusi iesnaudusies, kā mans gadu un 3 mēnešu vecais dēls pamodamās ar skaļu raudāšanu. Mazais laikam bija sadzēries pirms miega daudz ūdeni, un pilns bija ne tikai pampers, bet arī pidžamma un gultiņa bija mitra. Par kaimiņiem man agrāk arī bija domas, bet nu jau es tam esmu metusi mieru, jo esmu ievērojusi, ka kaimiņi vienkārši pie skaļās dēla raudāšanas pagriež skaļāk savus tv (vienīgi tā skaļā nakts/vakara raudāšana nav bieža parādība. Drīzāk retums).
Bet pāris mēnešus atpakaļ ievācāmies mammas dzīvoklī, jo mamma aizgāja pie sava drauga dzīvot, un mēs pieskatām arī manu nepilngadīgo brāli.. Un tādā naktī kā vakar, es sajutos tik nogurusi no mazā raudāšanas un izjutu neizsakāmu vainas sajūtu, ka nevaru nomierināt bērnu. Labi, brālim šodien liecības, viņš varēja ilgāk pagulēt, bet vīrs? Brālis dzīco blakus istabā, bet vīrs kopā ar mums.. Un vīram jāceļas agri uz darbu, un negribās jau lai traucējam viņa miegam, jo nebija jau arī vakars, bet gan nakts vidus.. es esmu no rokās neaijātājām, mazais aizmieg pats savā gultiņā, bet vakar.. vakar mēģināja aizmigt tikai rokās, bet arī tas īsti nesanāca. Kā liekas,ka ir jau aizmidzis - ielieku gultiņā un sākas bļaušana. Ja viņš vēl nebija iesnaudies, bet es mēģināju apgukdīt - nabaga mazā dvēsele rāvās man tik cieši klāt. Pilnīgi drebēja. Šķita, ka viņam bija bails iet gulēt.. protams, vēlāk r māņiem utt tomēr izdevās bērnu ielikt gultiņā un viņš aizmiga..
Bet kopumā, vakar es jutos nogurusi, vainīga, bezspēcīga un dusmīga, protams pati uz sevi.. Nogurusi, jo vīrs jau nekad nepalīdzēs pa nakti pamodušos bērnu iemidzināt.. Vismaz ne tā, lai bērns neraudātu vēl vairāk.. Vainīga - jo visiem traucēju ar savu nemākulību nomierināt bērnu.. bespēcīga - jo nevarēju saprast, kāpēc bērns nemieg ciet,kāpēc viņš raud un baidās (tā vismaz likās), un dusmīga - tāpēc ka tas viss jau ir piegriezies..
Un reizēm - ir labi ieslēgt pilnīgu ignoru un ļaut tam bērniņam pabļaut.. Vismaz pasaudzējam pašas savus nervus.
redz, es atkal bieži esmu sajutusies nepareiza, ka bērnu midzinu rokās un pie krūts. Jo to arī skandina ne mazums 😀
tā ka visiem neizpatikt. Darām, kā spējam un uzskatām par labāko, i viss.