Pēkšņi esam karantīnā (sākums)

Es ticu Covid-19, mazgāju rokas, nēsāju respiratoru un man ik pa brīdim sāk "sadalīties" nagi no biežās roku dezinficēšanas, taču Covid-19 ir skāris arī manu ģimeni. 

Sestdienas vakarā saņēmu ziņu no meitas PII audzinātājas par to, ka meitai noteikts kontaktpersonas statuss un turpmākās 2 nedēļas viņai ir jāievēro mājas karantīnu.  Saskaņā ar MK noteikumiem tas nozīmē, ka meitai ir jāuzturas dzīvesvietā vai citā uzturēšanās vietā, un kopā ar vecākiem jābūt pieejamai saziņai un sadarbībai ar ģimenes ārstu un citām ārstniecības personām. SPKC atsūtītajā informācijā norādīts, ka tuvākajā laikā bērna ģimenes ārstam tiks sniegta informācija par medicīniskās novērošanas nepieciešamību un veicamajiem piesardzības pasākumiem. 

Teorētiski bērnu vecāki un pārējie ģimenes locekļi karantīnā nav, taču skaidrs, ka pirmsskolnieku mājās kādam jāpieskata un tādā gadījumā ir paredzēta slimības lapa, ko kāds no grupas bērnu vecākiem tā arī šodien nesaņēma, jo ģimenes ārsts vēl gaidīja  informāciju no SPKC. Arī es visu dienu cītīgi turēju līdzās telefonu, cerot, ka tūlīt ar mani kāds sazināsies, taču velti. Ārsti un SPKC darbinieki noteikti ir pārslogoti, un lai arī apbrīnoju viņu izturību un pacietību šajā grūtajā laikā, stress lēnām pārņem veselo saprātu. 

Kopš sestdienas skaitu dienas, cerot, ka meita nebūs saslimusi. Naktī esmu pārvākusies uz viņas gultu un pieķeru sevi mostoties padsmit reizes naktī, lai pārbaudītu temperatūru, vai uztrūkstoties, ja viņa nedaudz ieklepojas. Klepus naktī meitai gadās bieži, taču tagad ir bail, ka tas nav tikai sauss istabas gaiss vai iesnas, ir bail, ka viņa var būt slima pati vai ir aplipinājusi kādu citu. Ir bail rakstīt daudzās īsziņas pulciņu un nodarbību vadītājiem, un uztraucot viņus un viņu ģimenes. 

Ir bail par to, ka tad, ja slimnīcā nokļūšu es, mazā 1gadniece paliks mājās tikai ar tēti. Ir bail, ka vīrs var nomirt, jo ir mirušie arī viņa vecuma grupā. Tik daudz baisu domu nāk prātā vienas ziņas dēļ...un es jūtos bezspēcīga, jo vienīgais, ko varu darīt, ir gaidīt, novērot simptomus un darīt visu, lai neapdraudētu citus. 

Varbūt ir vērts nodot maksas testu? Bet tas, šķiet, antivielas parāda tikai pēc noteikta laika, un arī precizitāte neesot augsta. Vai nosūtīt bērnu uz testu? Bet bērniem bez slimības pazīmēm tos parasti netaisa, bez tam nav skaidrs, vai bērnam būs siekalu tests vai arī ierastais ar kociņu mutē un degunā (te jābilst, ka man prieks par visiem tiem, kam tas nav licies nepatīkams, jo pati esmu to veikusi 2x un 1x tiešām viss bija ļoti jauki un ātri, taču 2x no sāpēm manu acu kaktiņu rotāja asaras, tāpēc negribu zīlēt, vai meitai būs maigais vai sāpīgais variants). Vai braukt uz kādu nomaļu viesu namu meža vidū un dzīvoties ārā, elpojot svaigu gaisu, taču ko darīt tad, ja steidzami jānokļūst slimnīcā? 

Dziļi ieelpoju un eju gatavot meitas mīļāko zupu, siltums un šķidrums vīrusiem nepatīk un man ēdiena gatavošana palīdz nomierināties. Plānā vēl vismaz 4 ēdieni, lai meitas nenojauš, ka mamma lēnām kļuvusi par nervu kamolu, un telefons līdzās, ja nu kāds tomēr zvana. 

Ja kādam ir miera recepte, labprāt to uzzinātu, uzrakstītu sev uz krāsaina kartona lapas un piekarinātu virs gultas!

Attēls no pixabay.com