Pagriez dzīvi par 180 grādiem: Pārvarēt sevi un ļaut iet

09. Nov 2022, 00:00

Dzīvē no mums cilvēki aiziet dažādi. Ir tādi, kuri pavisam, ir tikai, kuri nav līdzās, bet paliek sirdī uz visiemlaikiem, ir tādi, kuri konkrētā dzīves posmā bija ļoti nozīmīgi, bet laikam ejot, kļuvuši sveši… Šķiet bērni būs mani un ar mani vienmēr… tā es domāju līdz brīdim, kuru spilgti atceros atmiņā, kā pa puteni, lai arī tas bija marts, mašīnā braucām kopā ar dēlu pusnaktī no treniņa pāri Rīgas HES, skanēja Weekend dziesma , kur tekstā bija vārdi – Save your tears to an other day…

Arī tagad, ja radio dzirdu šo dziesmu, tā man asociējas tikai ar to brīdi… puteni, Rīgas HES un ziņu, ko man pateica dēls… Mammu, es braukšu spēlēt uz Dāniju, treneris zināja,ka vēlos studēt Dānijā un aprunājās ar savu draugu Dānijā, kurš ir treneris florbola komandai un viņi mani gaida… jau jūnijā ir pirmā spēle… Es ļāvos asarām un no tām nekautrējos. Viņš redzēja, ka raudu, bet pats akcentēja dziesmas tekstu – SAVE YOUR TEARS TO AN OTHER DAY… mierinājums bija tas, ka tiešām mums vēl ir veseli trīs mēneši, lai būtu kopā, lai arī man sķita, ka mājas viņš nepametīs ilgi, kas ir neloģiski.

Man šķita, ka mamma viņam būs nepieciešama ilgi. Šķita kaitinoši, kamēr citas mammas guļ, es sēžu un gaidu viņu pusnaktī pēc treniņa, tad braucam mājās, gatavoju ēst, ceļamies pirms sešiem, gatavoju ēst, vedu uz vilcienu… Un naktis, kad jaunieši tusēja, es negulēju, lai arī zināju, ka viņam viss ir ok, bet es vēlējos, lai viņš ir mājās.

Līdz šim, pirms neiemācījos viņu palaist, es biju konkrolējošā mamma – zvanīju, rakstīju, kur esi, ko dari, ko ēdi pusdienās, vai zāles izdzēri, cikos būsi, cikos man jābūt Tev pakaļ? Viņš man piedzima ļoti jaunai, arī tad sabiedrība kopumā to nosodīja, jau nav augstākā izglītība, nav dzīvoklis, nav mašīna, nav karjera… ir tikai mācības Universitātē, istaba omes trīsistabu dzīvoklī un darbs, līdz aiziešu dekrētā…. Jaunības dullums, kā to nācās dzīrdēt vairākkārt.

Bērniem bērns utt. Bet es viņu ļoti, ļoti gaidīju, arī viņa tētis viņu gaidīja, atceros, kā sarunājās ar viņu vēl vēderā esot. Kad piedzima, nespēju noticēt, ka tas ir mans un tieši manā 19tajā dzimšanas dienā ārsti mums deva zaļo gaismu, lai brauktu mājās… es biju tik laimīga, šķita, ka visas pasaules nebūšanas un problēmas ir nebūtiskas, ka viss, kas man ir, ir tikai mans mazais puika un viņš mans būs mūžīgi. Viņš bija dikti nemierīgs, negulēja ne dienu, ne nakti, palīgos nāca visa ģimene, gan vieni, gan otri vecvecāki, gan mans mazais brālis, gan mana omīte, lai tikai es spētu kājās noturēties. Kad audzināju viņu viena, mēs bijām kā viena komanda divatā – viņš bija visur, gan uz draudzeņu ballītēm, gan pasākumiem, gan darbā. Rītu sākām kopā un vakarā arī gulēt gājām kopā.

Taču ar laiku apzinies, ka vajadzības ļoti mainās, ka pienāks laiks, kad bērnam Tevi vairs nevajag, lai nogādātu no punkta A uz punktu B, ka bērnam pankūku rīti vairs nav ikdiena, bet kāds īpašs un neierasts pasākums gadā pāris reizes… Kad uz restorānu ved nevis Tu viņu, bet viņš Tevi. Kad nevis Tu pērc un dāvini grāmatas viņam,bet viņš Tev. Kad dalies ar interesantiem podkāstiem un viņš stāsta, ko vērtīgu viņš ir klausījies un, ko iemācījies…

Kad Tu kļūsti pamazām par draugu un atbalstu attālināti, esot sasniedzams, kad nepieciešams padoms un tas nebūt nav katru dienu, lai arī gribētos saņemt zvanu katru dienu… Jo, kurš gan labākas pankūkas uzceps par mammu, kā viņš spēs nokļūt uz treniņiem bez manis, kā viņš sevi saudzēs, ja viņam nebūšu līdzās? Bet viņi spēj un lieliski spēj, daudz prasmīgāk, nekā mēs to esam iztēlojušies un daudz citādāk, taču tas nebūs nenozīmē, ka nepareizi.

Es vienmēr esmu ļāvusi viņam iet savu ceļu, lai vā kā vēlējos, ka viņš kļūtu par pilotu, vai kapteini, es viņam to nekad neuzspiedu, es ieteicu, ka varbūt tas varētu būt tas, ar ko viņš pelna naudu, bet tad viņs atbildēja, tad es nevarēšu pilnvērtīgi sportot. Ok, ja reiz Tu esi izvēlējies šo savu ceļu, tad es arī šeit Tev būšu līdzās, un, cik vien spēšu,to cienīšu un nejaukšos.

Es arī neuzspiežu viņam turpināt mācīties, jo apzinos, ka pašlaik tā būtu milzīga slodze un, tad, kad man radi, paziņas jautā, ko Tavs puika dara, kur studē – es atbildu – dara to, kas ir viņa sirds lieta, sporto. Un esmu par to lepna, jo nevienā brīdī viņam nav bijusi situācija, kad viņš uz treniņu, vai spēlēm ietu nelabprāt. Viņš trenējas vairāk, arī pats individuāli, daudz lasa, daudz skatās un klausās intervijas, podkāstus utt. un šādā veidā iet uz saviem mērķiem. Protams, situācijas ir daudz uz dažādas, kad gribas tādos brīžos būt līdzās, atbalstīt, bet tādēļ jau ir telefoni, videozvani, fotogrāfijas, kurjerpasts…

Un, lai arī nav bijis viegli, lai būtu sajūtās, kādās esmu tagad, man ir prieks, ka esmu spējusi viņu “atlaist” un ļauju viņam dzīvot savu dzīvi, pieļaut savas kļūdas, gūt savas dzīves mācības, nevienā brīdī nenosodod, vai raujot atpakaļ tikai tādēļ, ka baidos, ka viņš aiziet. Mēs esam citā līmēnī – nākamajā līmenī, līdzīgi, kā mammām grūti pārstāt barot mazo ar krūti, grūti ielikt savā gultiņā un savā istabā, grūti palaist uz bērnudārzu, palaist uz skolu, grūti apzināties, ka ģimenes ballīti un ceļojumu nomaina draugu “tusiņi” un nakts dzīve, un grūti, kad bērns vairs nedzīvo fiziski ar Tevi kopā, vēl grūtāk, ka lielais attālums ir šķērslis un ar savām “mammas pankūkām” nevari aizbraukt ciemos.

Bet šis ceļš bija grūts un smags, jo katra lieta, vieta, kur esam bijuši kopā, dikti sāpēja. Katrs puika, kuru sauca Kristers, man asociējās tikai ar viņu,katrā viņa vienaudzī saskatīju viņu un to, ko mēs būtu darījuši, ja viņš būtu šeit un ar mani… Iespējams, tas ir daudz vieglāk arī tādēļ, ka mans dēls ir tālu prom, bet kāds cits, lielisks puika, nu jau jauns vīrietis, man tika atsūtīts.

Kad Tu sāc apzināties, ka katrs cilvēks, neatkarīgi, vai tas ir bērns, dzīvesbiedrs, draugs, garāmgājējs, ir Tavā dzīvē uz konkrētu laiku un ar konkrētu uzdevumu, ir daudz vieglāk dzīvot un saprast, kāda šeit ir lietu kārtība. Arī tad, ja mēs cilvēkus zaudējam, jo tiem šis ceļš uz zemes ir beidzies, mums viņi ir citādā līmenī un tas nekas,ka nav līdzās.

Ja mums kāds cilvēks pazūd no redzesloka,tad attiecīgi šī cilvēka uzdevums mūsu dzīvē ir paveikts un nāks jauni ar jaunām mācību stundām un pieredzi. Tā ir ar katru, arī ar dzīvesbiedriem un bērniem. Ja mums ir zudusi vēlme būt kopā un baudīt dzīvi kopā, ja mums ir dažādi mērķi,intereses un skatījums uz dzīvi, tas nebūt nenozīmē, ka uz pasaules nav cilvēki, kuriem tieši Tu, vai es būsim īstie un, ar kuriem savu dzīvi ir iespējams padarīt pilnvērtīgu, dzīvespriecīgu un aizraujošu.

Un arī šī loma, kas pašlaik man kā mammai ir viņa dzīvē – vienkārši būt draugam savam dēlam, man patīk un piepilda. Jo man ir vislieliskākais draugs pasaulē.