Par to, cik svarīgi ir "salūzt"

Vakar jutos kā saplīsis spogulis, kura lauskas ir izmētātas pa visu dzīvokli - kāda mazgā traukus, kāda dušojas vannas istabā, cita izkarina tīro veļu, kamēr vēl kāda notīra stikla žurnālgaldiņu, kuru jau dienām ilgi klāj kafijas krūžu nospiedumi. Bet pats salauztais spogulis tiek bradāts ar mazuļa raudu palīdzību atkal un atkal...

Kliegšana, jo kaut kur nelaiž, kaut ko nedod, ir nolikta uz divām minūtēm rotaļu placī, ir nokritusi 4 reizes piecu minūšu laikā, jo grib gulēt, bet neguļ, jo būtu jāēd, bet neēd, jo ir nosmulējusies un jāpārģērbj, jo ir jāatsūc deguntiņš... Četras dienas mūsu dzīvoklī nemitīgi skan zīdaiņa raudas un kliegšana. Jā, vainīgi ir 4 zobiņi, kuri "ir ceļā" un nelietes iesnas. 

Taču mana nervu sistēma ir nepielūdzama, racionāli izskaidrojumi vairs nestrādā. Tā vietā, lai dotos svinēt 4. maiju, es noliku atpakaļ visas sagludinātās smukumdrēbītes man un meitiņai un ar visu savu skaisto svētku grimmu (kuru klāju, kamēr pie kājām kliedza mana "drāmas karaliene") ierakos dīvānā zem segas. Tādu tad arī mani atrada draugs - istabā ar aizvērtiem aizkariem, noraudājušos, ar lēkājošu mazuli uz vēdera.

Vakar, lasot par kādas mammas nedienām, iekrita acīs komentārs "Mammīt, izraudies, iztrakojies, izpsihojies! Redzēsi, spēki atgriezīsies!" Es nebiju raudājusi vismaz 2 mēnešus. Jo gribās jau būt stiprai, visvarošai un atbildīgai. Jo gribās smaidīt ik dienu, lai radītu to "Ziemassvētku kartiņas" ilūziju. Bet nemitīgi tiek justs liels spiediens, brīžam tā atbildības sajūta un bailes no kļūdīšanās sāk smacēt. Un tad pienāk diena, kad tu sēdi kā pēdējā muļķe ar raudošu zīdaini klēpī un vairs nezini, kas ir jādara... Gribās viņu nolikt, pagriezties un aiziet, sakot ;"Es atzīstu, esmu zaudējusi šajā cīņā". Taču to nevar... Un tad vēl "ieslēdzas" sevis nosodīšana - varbūt es esmu slikta mamma? Varbūt netieku galā? Un vispār - es nopirku nepareizās sprādzītes. Man VAJADZĒJA zināt, kādas sprādzes jāpērk. Vajadzēja zināt, ka bērns kritīs. Un tik sevi "zāģē"...

Loģiski, ka šādos brīžos nākas atcerēties, cik viegla un bezatbildīga bija dzīve "pirms", pēkšņi es saprotu, cik ļoti gribu stundu vienkārši sēdēt uz soliņa pie ezera un barot pīles. Es gribu sēdēt saulītē, cept gaļu un lasīt žurnālu mūzikas pavadībā, nevis sēdēt istabā, jo bērns ir slims. Negribu internetā skatīties, kā visi priecājas par pavasari. Es arī gribu priecāties. Un - es gribu MIERU. Kaut pāris stundas... Bet tad, kad to visvairāk vajag, neviens nedod pat 5 minūtes.

Un tad es salūzu. Ļāvu sev balsī šņukstēt, ļāvu meitai uz sevi izbrīnā skatīties, atmetu pūles izdarīt jebko no plānotā. Es vienkārši raudāju. Raudāju vairākas stundas no vietas, raudāju, līdz sāka sāpēt galva. Raudāju arī izrunājoties ar draugu. Un tad es devos laukā. Jā, tik vien kā uz tuvējo veikalu pēc vakariņām, un tomēr - svaigā gaisā un saulītē. 

Atgriezusies, es nekavējos ne mirkli un metos taisnā ceļā pie meitiņas, lai viņu sabučotu. Nedaudz jutos vainīga par savu "sabrukumu", taču sapratu, ka man tas bija vajadzīgs. Pēkšņi jutos tik viegla, tik spēkpilna un laimīga. Es atkal biju es - atbildīga, apzinīga, darbīga, ar pareizo atbildi rokā. :)

Manas "lauskas" apspīdēja pavasara saulīte... :)