Ķermeņa masāža
29.04 15:30-16:30
Brīvo vietu skaits: 1
“Latvija pilnīgi noteikti nav māmiņām toleranta un draudzīga vide,” - tāds bija Māmiņu kluba tvīts sociālajā tīkā Twitter Mātes dienu sagaidot. Kāpēc mēs tā domājam? Kāpēc Latvijā jaunie vecāki neizjūt draudzīgu sabiedrības atbalstu? To pierādīja arī mūsu kopīgi ar pētījumu kompāniju GFK veiktais pētījums par bērniem draudzīgu Latviju.
Tikai 2 % aptaujāto vecāku uzskata, ka viņu ģimenei Latvijā ir bērniem piemērota vide Puse aptaujāto atzīst, ka vide nav pietiekami draudzīga, lai šeit redzētu saviem bērniem pozitīvu nākotni. 27 % atzina, ka klājas grūti, bet 3 % neciešamo apstākļu dēļ plāno pamest valsti. 25 % ir vairāk apmierināti,nekā neapmierināti ar dzīves apstākļiem.
Bērniem un māmiņām draudzīga vide neveidojas tikai no speciālām uzbrauktuvēm bērnu ratiņiem, rotaļu laukumiem vai sociālajiem pabalstiem. Tie vecāki,kas aizbraukuši no Latvijas, piemēram, uz Lielbritāniju, blogojot Māmiņu kluba portālā, stāsta, ka “draudzīgums” ir īpaša attieksme, pieklājība uz ielas, laipnība, ko izjūt no apkārtējiem cilvēkiem, kaut vai izejot ar bērnu ratiņos pastaigāties parkā vai pārvietojoties ar bērniem sabiedriskajā transportā. Pieaugušie nav naidīgi noskaņoti pret māmiņām ar mazuļiem, bērni daudzās valstīs ir viena no visaugstākajām prioritātēm. Piemēram, Zviedrijā bērnu tiesības un labi dzīves apstākļi ir ierakstīti zelta burtiem valsts pamatprincipu definīcijā.
Vai Latvijā bērni ir prioritāte? Vai Latvijā māmiņas var vieglu sirdi svinēt savu Mātes dienu, saņemt apsveikumus ne tikai bērnudārza koncertā, bet arī sajust cieņu no sabiedrības?
Pirms desmit gadiem situācija Latvijā bija visai drūma- vārds “māmiņa” drīzāk tika lietots nievājošā nozīmē; laikā, kad tika auklēts mazulis, sievietes varēja iziet pastaigā tuvējā parkā vai aiziet uz poliklīniku, bet ne doties uz kafejnīcu vai restorānu kopā ar mazu bērnu (pārtinamie galdiņi bija vien lidostā un McDonaldā), ēdināt ar krūti publiskās vietās, savienot bērna auklēšanu ar darbu utt. Šodien ir daudz, daudz labāk! Tomēr, sabiedrības stereotipiskā attieksme un nereti pat nosodījums, nievas laikam ir tik dziļi iesakņojies “mantojums”,ka vēl ilgi netiksim galā ar Latvijas “nedraudzīgumu” bērniem. Ja bērni netiks izvirzīti par valsts prioritāti visos līmeņos, turpināsies gan dabiskais dzimstības samazinājums, gan jaunu, potenciālo ģimenes cilvēku emigrācija (cik vien sievietes reproduktīvā vecumā izbrauc katru gadu no Latvijas un atrod savu ģimenes laimi citur?).
Kāpēc izjūtam negatīvu attieksmi? Iedomājieties, sieviete gaidību laikā vai pēc bērna piedzimšanas ir diādē ar bērnu, tā teikt, nedalāms komplekts - visa viņas uzmanība, rūpes un spēki aiziet bērna aprūpei. Viņa nevar ne pilnvērtīgi strādāt un nodrošināt sevi un bērnu, ne arī ietekmēt politiku un cīnīties par savām tiesībām. Māmiņas ar maziem bērniem ir sabiedrības neaizsargātākā daļa- ne tikai dēļ diezgan šaušalīgas nabadzīgo māšu proporcijas bērna pirmajā dzīves gadā, bet arī nereti dēļ stabila partnera trūkuma- tēta iesaistes ģimenes dzīves nodrošināšanā, un arī dēļ diezgan ierobežotām iespējām pēc bērna kopšanas atvaļinājuma atgriezties darba tirgū - nav jau garantētu vietu bērnudārzos!
Negatīva attieksme pret māmiņām diezgan spilgti izpaužas arī mediju vidē- pārpārēm dominē “dzeltenība”, nevis rūpes par bērnu un vecāku tiesībām uz normālu dzīvi, nevis pozitīvi par ģimenes vērtībām, bet skandalozi un šokējoši - tas ir tas, ko par bērniem un mammām cenšas “iebarot” lielākā daļa mediju. Protams, ir jau arī patiesi šokējošas ziņas, piemēram, milzīgais bērnu traumatisms vai māšu un zīdaiņu mirstība Latvijā, bērnu nabadzība un 2. sliktākais bērnu stāvoklis pēc visiem svarīgākajiem rādītājiem Eiropā, taču mūsu novērojumi liecina, ka šie šokējošie fakti tā arī paliek kaut kur dažos virsrakstos, bet nopietnas diskusijas un viedokļi neturpinās.
Tā vietā...
Tiek ziņots, kurš ar ko pārgulējis, kam kas “uztaisījis” bērnu, kurš ko izvarojis, pazemojis, izsmējis, nošmugulējis.
Tā kā publiskā mediju vide ļoti lielā mērā nosaka toni, kādā dzīvojam, tad tolerance, iejūtība un kaut kāds respekts pret pozitīvām ģimenes vērtībām tomēr mūsdienu Latvijas bēdīgajā demogrāfijas situācijā būtu jāņem vērā un katram sevi cienošam medijam arī jārealizē.
Piemērs iz dzīves
TV3 raidījums “Māmiņu klubs” katru gadu filmē dokumentālu epizožu sēriju “Superbēbis”, ar mērķi parādīt, kādas iespējas vecākiem ir Latvijā bērniņa gaidīšanas, dzemdību un auklēšanas laikā. Ar mērķi parādīt, ka ir pieejamas brīnišķīgas vecmātes, rūpīgas bērnu māsas, gudri bērnu ārsti un fantastiskas bēbīšu skoliņas. Seriāla mērķis ir sekot līdzi katru gadu citai jaunajai ģimenei, caur viņu pieredzi rādot, kas Latvijā ir pieejams un jauks priekš mazuļiem. “Superbēbis” savā laikā kļuva slavens ar to, ka tika filmētas arī bērniņa dzemdības, kas tolaik bija tāds diezgan nebijis notikums Latvijas TV ētera dzīvē. Ne tolaik, ne tagad šo ģimenes intīmo notikumu atspoguļošana TV nav bijusi ar mērķi šokēt, skandalēt, iebiedēt, paņirgāties. Gaidību, dzemdību un bērna pirmā dzīves gada filmēšana nu jau kļuvusi par ierastu parādību “Māmiņu klubam” Baltijas valstīs, rādot līdzīgus seriālus gan latviešu, gan krievu, gan lietuviešu un tagad arī igauņu jaunajiem vecākiem. Šīs sērijas ir noderīgs informācijas avots un pats galvenais, rāda iedrošinājumu un pozitīvu ģimenes pieredzi ilgstošā laika periodā, bet pa to laiku, medijos, kas ir paredzēti “visiem”, šī ziņa tiek pārraidīta tikai ar negatīvu ievirzi ala “TV zvaigzne Liene dzemdēs tiešraidē” utml.
Pirmkārt, neviens “Māmiņu Klubā” tiešraidē nedzemdē un nekad arī nedzemdēs, jo bērna ienākšana pasaulē ir ļoti intīms brīdis,kam paredzēts īpašs filmēšanas laiks, formāts un arī jēga. Otrkārt, ar šādiem virsrakstiem tiek sakacināta īpaši slimīgi un negatīvi noskaņotā sabiedrības daļa, kas saucās anonīmie interneta portālu komentāru rakstītāji, kas paķer šādu kumosu un aplej ar savu žulti vienalga ko - vēl nedzimušo bērnu, jauno mammu, viņas ģimeni.
Šādu līdzīgu reakciju esam ievērojoši praktiski visām publikācijām, kurās tiek rakstīts par maziem bērniem vai māmiņām. Pat Latvijas radio, pirms dažiem gadiem veidojot radio raidījumu “Māmiņu klubs”, saskārāmies ar situāciju, kad anonīmi pensionāri (!) zvanīja uz raidījumu tiešraidē un lamājās tā, ka ausis vīta, nosaucot māmiņas par ...”m”.
No kurienes šāds naids un neiecietība?
Vai jebkas, kas atgādina bērna gaidīšanu, piedzimšanu, auklēšanu, viņa labturību, stāvokli sabiedrībā, izsauc tik negatīvas atmiņas no pašu traumatizētās bērnības? Vai šiem cilvēkiem, kas raksta un izplata ķengas un rupjības pie ikviena raksta vai publikācijas internetā, pašiem nav bērnu? Vai viņi ieradušies pasaulē kādā citā, ne dzemdību veidā, ne mammai, bet kādiem citplanētiešiem?
Atcerēsimies, ka mūsu komunikācija anonīmos interneta komentāros tieši parāda, kāda ir sabiedrība -tā ir tā pati komunikācija, kas uz ielas vai tramvajā, biļešu kontrolieriem izmetot mazu skolēnu ziemas spelgonī uz ielas vai kādai anonīmai pensionārei grūstot un lamājot jauno māti. Tā ir tā pati komunikācija, kas pašvaldību vadītājiem un politiķiem liek spļaut virsū bērnu stāvoklim un pēkšņi atcerēties par viņiem tikai pirms vēlēšanām...
Skumji, bet fakts - māmiņas ar bērniem Latvijā nevar justies ne draudzīgi, ne droši!
Kā domājat jūs?
Sandija Salaka, "Māmiņu Klubs" vadītāja Baltijas valstīs
Latvijā ir daudz trūkumu, ko uzskaitīt tagad nav ne laiks, ne vēlme, daudz kas jau pieminēts rakstā, bet man laikam paveicies, ka gan esot grūtniecei, gan nu jau 4 mēnešus māmiņai, esmu saņēmusi ļoti jauku un pretimnākošu attieksmi no svešiem cilvēkiem..
Jā, protams, ir bijis kaut kas slikts, bet es laikam uz to tik ļoti nekoncentrējos, ka tagad pat nevarētu pateikt, kas tieši bijis..
Jāpiebilst gan, ka ar sabiedrisko transportu man nav nācies braukt, man šķiet tur notiek lielākā daļa "kasīšanās"..
Man kaut kā liekas, ka sabiedrība paliek arvien pozitīvāka un atvērtāka, vai varbūt es vienkārši pati esmu smaidīgāka un laimīgāka un tas atspoguļojas arī manis satiktajos cilvēkos 😀
Esmu jutusi gan draudzīgu attemi, gan nedraudzīgu pret sevi un meitu.
atceros reiz gadījumu ziemā, kad abas ar draudzeni stūmāmies ar ratiem, un pretīm, pa gājēju celiņu (!) brauca mašīna, laikam kādi apsaimniekotāji vai kas. mēs paiet malā nevaram, jo abās pusēs lieli sniega vaļņi.tā mēs abas stāvam un skatamies un tiem vīriešiem, kas, savukārt sēž mašīnā, un skatās uz mums. es viņiem rādīju, lai nāk ārā un palīdz ratus pārcelt. viņi tikai pēc kāda 3. aicinājuma iznāca un ar tik gariem zobiem to izdarīja! tajā reizē jutos briesmīgi, jo cilvēki paši nesaprot, kas ir jādara! skumji!
bet parkā, pastaigājoties, kad notika remonts, man uzreiz ratus pārcēla, kur nevarēju tikt pāri. tas bija patīkams moments. Arī daudzas pensionāres, jāsaka, ka galvenokārt krievu tautības, vienmēr kaut ko mīļu pasaka un tā.
par komentētājiem internetā- man liekas tā ir viena atsevišķa suga, kas ir nekulturāli un rupji, kas nav paši apmierināti ar savu dzīvi. tāpēc arī viņi tā apvaino visus pārējos- bez iemesla. Ļoti žēl. Esmu par to, ka tikai reģistrēti lietotāji var ko komentēt.
piekrītu par visiem 100!
nav runa par to, ka es nevaru pajautāt kādam palīdzību - to esmu vienmēr darījusi un daru joprojām. mēs šeit runājam par visu kopumu, nevis konkrētiem cilvēkiem un viņu prasmi/neprasmi pajautāt palīdzību.
ir briesmīgi pateikt, ka nedzemdē, ja nevari atļauties, bet no otras puses es to saprotu. ir mulķīgi gaidīt, kad visi palīdzēs un visu sagādās, ir muļķīgi domāt, ka vienmēr kāds palīdzēs un ka valsts dos baigos pabalstus.
es saprotu arī otru pusi, kad viss ir, bet pēkšņi nākas pāriet uz mazāk apmaksātu darbu un domāt kā izdzīvot. pirms bērna pelnīju pietiekami labu naudu, kad bija jāatgriežas darbā, tad bija brīdis, kad domāju vai man vispār būs kur atgriezties! dzīve izdarīja savas korekcijas un nu pelnu gandrīz 3x mazāk kā pirms tam. bet nu tāda dzīve.
kad valdība domā par nodokļu ieņēmumiem, tad bērni ir svarīgi un vajadzīgi, jo tie ir nākošie nodokļu maksātāji. taču, kad jārunā par pabalstiem, algāk utt, tad jau bērni nav vajadzīgi, jo māmiņam ir jāmaksā baigā nauda.
nezinu vai, ja iesim tikai ar smaidu un izliksimies, ka neredzam negatīvo, būsim maksimāli pozitīvas, tad kaut kas mainīsies mūsdienu sabiedrībā?! manuprāt sanāks tā, ka cilvēki domās, ka māmiņas pašas var tikt ar ratiem iekšā/ārā no transporta, veikala durvis pašas atvērsies un nevērsies ciet. ir reizes, kad mēs varam pievērt acis un domāt pozitīvi, bet nezinu vai tā mēs mainīsim visas sabiedrības uzskatus un stereotipus.
Arī lielie Satiksmes uzņēmumi, izmantojot savus monopolus un platformas, var komunicēt dažādus sociālus uzsaukumus,piemēram, "Palaidiet grūtnieces apsēsties" utt.
Tur tikai kādam būtu jāpakustina galva
nē, nu protams, mēs kā budisti un budistes samierināsimies ar visu😀 Pieņemšana -vienalga, labs vai slikts, ir dzīves treniņa pamtā.
Taču bērnus kā prioritāti virzot visos valsts līmeņos, arī attieksme mainītos. Tā ir mērķtiecīga rīcība, valsts politika, īpaša prioritāte pašvaldību darbā labiekārtojot vidi utt.
manā ģimenē mēs ziņas neskatāmies jau ļoti sen.dažreiz sanāk, bet ļoti reti. un to daram apzināti - ir apnicis klausīties par to cik kas kam ir parādā, kas atkal notiks utt. arī internetā ziņas lasām šādi - atveram, izlasam virsrakstu, aizveram. es pilnīgi piekrītu, ka preses virsraksti ir TIK ļoti sakacinoši, ka nav brīnums, ka tauta tā dumpojas! dzeltenā prese ir vienkārši unikāla! plaši neizplūdīšu, jo esmu saskārusies ar to, ka man ļoti tuvi cilvēki, radinieki tiek nepatiesi apmeloti, prese sapūs mega burbuli, beigās vēl jātaisnojas par kaut ko, par ko neko nezini!
komentētāji ir pilnīgi stulbi cilvēki, kam nav ko darīt! vēl tagad atceros kādi bija komentāri pirms gada pēc pasākuma Vērmanes dārzā! ārprāc - mēs taču esam šausmīgas mātes, kas atļaujas izklaidēties! 😃
pensionārus es saucu par īpašu sugu! jā, sugu! tā vien šķiet, ka viņi dzīvo citā dimensijā un prot tikai saskatīt visu slikto. bērni dzimst - slikti, ir māmiņas ar ratiem (vispār jau ne tikai māmiņas - vispār cilvēki kā tādi) transportā - slikti, pensijas mazas - slikti, vainīgi jaunie vecāki, kas saņem miljonus māmiņalgās utt. nezinu, es nesaņēmu miljonus, saņēmu to, ko godīgi biju maksājusi nodokļos! uzskatu, ka biju nopelnījusi to naudu!
sabiedrības problēma ir nespēja skatīties vispārīgi. katra cilvēku grupa domā tikai par sevi! es saprotu pensionārus, bet es kā māmiņa neesmu vainīga pie mazās pensijas, pie tās ir vainīgi likumu pieņēmēji. mums ir jāmaina attieksme pret notiekošo. ir jāmācās no ārzemēm - iet uz smaidīt!
Es vēl gribēju pateikt labus vārdus par daudzām māmiņām. Kaut vai pierādījumi ir tepat - māmiņas ir gatavas palīdzēt citām māmiņām ar bērniem, kuras ir nonākušas grūtībās. Super!!! Ir daudz labu cilvēku, tikai parasti negatīvais aizēno pozitīvo.
Gribu labus vārdus pateikt arī par saviem priekšniekiem!!! Visu cieņu viņiem un milzīgs paldies, ka pilnībā mani atbalsta, īpaši tagad, kad piedzima mazais un es atgriezos darbā.
Es piekrītu visam iepriekš minētajam. Tik tiešām sabiedrības attieksme pret māmiņām nav tā labākā. Es ticu, ka sieviete tiešām varēja iespert ratiņiem. Man bija līdzīga situācija... Es stāvēju rindā pēc identifikācijas kartes bērnam, katram cilvēkam iedeva savu nr, bet kad cilvēki sāka iet iekšā pa pāris cilvēkiem, viena sieviete sāka mani grūst no visa spēka. Man rokās bija mazais, ratus speciāli noliku netālu, bet tā, lai cilvēkiem netraucētu, bet pretī saņēmu pamatīgu grūstīšanu...Lai gan tāpat visi gāja pēc numuriņiem iekšā un ātrāk jau nebūtu tikusi iekšā. Tajā brīdī es nodomāju, ka vajadzēja mazo likt lielajos ratos un, lai pārējie gaida ārpusē - ārā, jo uzgaidāmajā telpā nebija tik daudz vietas.
Bet es gribu pateikt, ka ir arī ļoooti labi cilvēki. Gribās to pateikt, lai te parādās arī kaut kas saulains... 😀 piemēram, šāda ir mana fizioterapeite. Superīga sieviete, kura mani pieņēma kopā ar bērnu - mani vēl nezinādama, jo pēc dzemdībām bija veselības problēmas. Un viņa vienmēr bija laipna un izpalīdzīga un nekad mums neatteica. Kamēr izgāju masāžas kursu pie viņas, viņa vienmēr piedāvāja man palīdzēt, kad vajadzēja, piemēram, izpildīt kādus vingrinājumus vai vienkārši saģērbties.
Ir skumji ka cilveki izsaka tadus komentarus dazadas lapas,bet ari tie parasti ir aizskarami.
Cilveki doma noniecinot rakstu ir labaki.
Biezi skiet ka tie ir kadi skolnieki kas censas sada veida slepti pieverst uzmanibu.
Divaini bet tgd kad superbebis bus kadas latvija zinamas personibas visi to ztver ka sausmas.
Bet ir jasaprot ka cilveks pats izvelas lai velas lai to kas notiek redz ari citi un dalities ar to.
Galvenais galvu augsa un nenem nopietni ko raksta ,jo to kas notiek raidijuma nau pirma reize.😀
Pilnīgi piekrītu. Arī uz ielas bieži vien ir negatīva attieksme pret jaunajām māmiņām. Vienu vakaru mana piecgadīgā meita, atnākot mājās, stāsta man, ka autobusā viena sieviete ar kāju iespērusi pa bērnu ratiņiem. Man acis lielas. Vīrs apstiprina, ka tā tiešām bija. Tagad mums ģimenē ir pievienojies arī mazais brālis, un arī es jūtos bieži autobusā neomulīgi. Kad iekāpju ar ratiņiem, visi tā skatās, jo tad vajag mazliet pabīdīties. Tāpēc bieži arī ejam kājām. Vienkārši jāmaina attieksme, pirmkārt, jau pret sevi un tad pret pārējiem, jo ja sieviete var iespert pa ratiņiem, kuros guļ mazulītis, tad pirmām kārtām viņa jau neciena pati sevi! Sāpīgi, bet sabiedrība īpaši nemīl jaunās māmiņas.
Cik tad Latvijā to ļautiņu vispār ir, kāda var būt mēdiju neatkarība?
man ir arī sajūta, ka lielie mediji ir kā ieroči dažādu politisko grupējumu rokās, un tāpēc sajūta kā kara laukā vislaik
Man šķiet, ka ir daudzi faktori, kas kopējo noskaņojumu valstī ietekmē (t.sk. savstarpējo attieksmi) ne uz to labāko pusi:
1) pensionāri, kuri daudzi ir strādājuši daudzus gadus, un šobrīd pensijas vietā saņem necilvēcīgi mazu pensiju, jo ir situācijas upuri, par kuriem valstsvīri skaļi saka - zudusī paaudze un izturas kā pret liekēžiem. Cīņa par izdzīvošanu un aizvainojums, neveicina pozitīvu attieksmi pret sabiedrību un noskaņojumu kopumā.
2) bezdarbs un dzīve nabadzībā (oki, oki, valstvīri gudri spriedelē par to, kāds ir tas līmenis, pie kura cilvēkus uzskatīt par trūcīgiem, bet kopumā nav normāli, ja pieauguši cilvēki ar savu algu gandrīz nespēj izdzīvot);
3) politiskā kacināšanās un naidīguma kurināšana un plaisas bīdīšana starp latviešiem un krievvalodīgajiem, tā vietā lai sabiedrību vienotu!
Sociālā spriedze it īpaši dara savu.
Tomēr mums ir jāmācās ikvienam būt labestīgākam, būt iecietīgākam un atvērtākam. Un reizēm vajag pavisam maz, lai kāds sajustos labāk.
Atgriežoties šodien no ZViedrijas Rīgā, man sažņaudzās sirds, kā es patiesībā negribu te atgriezties..
jā, viss ir skaisti, pilsēta, daba, mīļie cilvēki un ļoti ļoti mīļais darbs, bet man jau slikti paliek iedomājoties, kas te darās, īpaši politiskā līmenī, īpaši attiecībā pret ģimenēm