Paldies MK meitenēm – arī es pamainījos!

Kad šī gada sākumā aizsākās blogi par svara mazināšanu, mazliet iesmīnēju, jo tas ir īstais pirmais pavasara vēstnesis. Vai es par savu svaru domāju? Nav man viennozīmīgas atbildes. Mana svara „vēsture” likusi man pārvērtēt šīs lietas, un es sevi esmu pieņēmusi un iemācījusies labi justies tāda, kāda esmu. 5 pēdējos gadus biju dzīvojusi ar visai stabilu svaru 93-95kg robežās, kas pie mana 169cm auguma ir daudz, taču visi veselības rādītāji man ir labi, esmu fiziski aktīva, nejūtos jebkā apgrūtināta. Tā kā laikā, kas senāks par pēdējiem 5 gadiem, esmu sadarījusi ļoti daudz veselībai nelabvēlīgu darbību tieši tā mērķa „tievums” dēļ, man ir apņemšanās neievērot diētas, lai zaudētu svaru, izņemot situācijās, ja svars sāks ietekmēt manu veselību. Tā vietā vienkārši dzīvoju aktīvu dzīves veidu un ēdu veselīgi. Par objektīviem rādītājiem ņemu tos, ko nosaka caur asins un urīna analīzēm. Citai informācijai - šobrīd esmu 31 gadu veca. Ar to vēlos pateikt, ka arī vecums daudz nosaka attieksmē pret izskatu. Nē, ne jau negribas būt smukai, tomēr atceros, ka 20 gados skaistumu vērtēju caur citiem kritērijiem nekā tas ir šobrīd. Šobrīd vairāk domāju par to, vai esmu laimīga, nevis - vai esmu skaista! (Vai esmu laimīga? Jā, esmu laimīga!)

Un tagad laikam jāķeras vērsim pie ragiem.

Šī gada janvāra beigās/februāra sākumā mani piemeklēja smaga saslimšana. Nē, nekas nopietns – tikai angīna, taču ļoti smagi, ar komplikācijām pēc tam. Sākumā 5 dienas gultas režīmā, 3 dienas praktiski bez spējas kaut ko apēst, knapi spēju zāles norīt. Tad lēnām sāku atgūties un konstatēju, ka ierastās drēbes kļuvušas ļoti brīvas. Loģiski it kā – ēsts nav, dzerts nav, antibiotiku kurss (vispār jau 2, jo ar vienu netiku uz kājām). Uzkāpjot uz svariem – mīnuss 6 kg. It kā jau nieks, bet patīkami, taču bija arī saprašana (neesmu jau tik dumja) – slimošanas laikā zaudētais svars atgriežas. Diemžēl (lai gan jāsaka – par laimi!) slimošana un zāļu lietošana bija krietni pabojājusi manu veselību, un man piespiedu kārtā nācās pārskatīt veidu, kā es ēdu, jo kuņģa un zarnu trakts vienkārši nebija mierā, kad, atgūstot spēkus un apetīti, sāku visu darīt pa vecam. Šādi arī nonācu pie tā, ka beidzot sakārtoju savas ēdienreizes. Pārsteigums bija par faktu, ka, sakārtojot ēdienreizes, slimošanas laikā zaudētais svars neatgriezās, bet sākotnēji vienkārši turpināja stāvēt uz vietas, pēc pāris nedēļām – svārstīties vēl uz leju. Tad atcerējos pazīstamas uztura speciālistes teikto – cilvēkiem ar lieko svaru, sakārtojot ēšanas režīmu, bez piepūles bieži vien pazūd ap 10kg. Izrādījās, tā pat ļoti ir taisnība. Es nemainīju it kā neko – ne lietotos pārtikas produktus, ne veidu, kādā gatavoju ēdienu, ne porciju apjomu, tikai sakārtoju savas ēdienreizes. Pirmais un grūtākais bija izveidot brokastis - tā, lai līdz plkst.10 obligāti būtu ēdusi. Ģimenē mostamies ap plkst.6-7, ceļamies pēc plkst.7, teorija tāda, ka jāēd 2h laikā pēc pamošanās, bet mans optimālais laiks, kuru es atklāju sev, ir šis plkst.10 – līdz tam kaut kas ir jāapēd. Tālākais atklājums –nākošā ēdienreize nemaz neprasās tik traki sātīga, par kādu tā pārvērsta. Pusdienlaikā (plkst.13-14) manī ir vēlēšanās iestiprināties, taču varu to izdarīt arī ar vieglām uzkodām. Un kā trešā ēdienreize ir vakariņas, kuras, atklāju, man nemaz negribas baudīt pēc plkst.18, tām ir jābūt bijušām vismaz līdz plkst.18, bet ideālā gadījumā vislabāk naktī guļu un vakarā esmu enerģijas pilna, ja vakariņas ēstas ap plkst.16:30-17. Kad diena gadās skrienoša un tomēr sanāk nobīdes laikā ēšanas ziņā, tad visbiežāk izlaižu tieši pusdienas, bet vakariņas tad sanāk ēst apmēram tad, kad ir t.s. launaga laiks. Sākotnēji tas šķita dīvaini – kā tas ir, ka tik daudzus gadus ēdu vakarā 2-3h pirms gulētiešanas vakariņas, bet tagad izrādījies, ka man tās, lai justos fiziski labi, nekas nekur nespiestu, nepūstos, nededzinātu, jāēd 4-5h pirms gulētiešanas. Galvā skanēja – agrāk vai vēlāk sākšu izjust badu īsi pirms gulētiešanas vai naktī, bet šo divu mēnešu laikā tā nav sanācis. Tāda izrādījās realitāte, ko pati par sevi nezināju.

Un šeit es vēlētos nodot tos divus īpašos „paldies”. Viens no tiem ir Ievai (iegrave). Es ļoti nopietni lasīju Ievas blogus ar pārdomām un ieguvumiem pēc nodarbībām „Kļūt slaidai bez ierobežojumiem”. Tieši šeit atradu ļoti daudz atbilžu uz jautājumiem, par kuriem domāju, bet nesapratu. Piemēram, par ēšanas aizvietošanu ar to, kas patīk. Ilgi domāju – kas tad ir tas, kas manai sirdij īpaši tuvs. Un atradu – tās ir pastaigas! Man tiešām patīk staigāt, iet, kur acis rāda (+/-), nedomāt ne par ko. Rezultātā cenšos šo praktizēt, kad sajūtos "ne savā ādā", kad kaut kas pietrūkst, kad kaut kas ir sakrājies emociju kausiņā par daudz. Manam bērnam ir jau 4 gadi, kas nozīmē – aktivitātes laukā ar viņu ir absolūti savādākas nekā es vēlētos, lai tās vienlaikus patiktu arī man. Mans risinājums līdz ar to ir šāds – vakarā, kad bērns nolikts gulēt un vīrs mājās, eju pastaigā. Izbaudu šī brīža vēsumu, līdz ar ko esmu viena no retajiem, kam netraucē, ka sniegs vēl nav nokusis. Starp citu, organismam jāpatērē vairāk enerģijas, jo ir ne tikai aktīva kustība, bet vēl ķermenis jāuzsilda. Protams, turpinu 2x nedēļā, tāpat kā pēdējo pusgadu, apmeklēt jogu. Tas laikam  palīdzējis, lai samazinoties svaram, man nebūtu nekādu ādas nepilnību, tā kļuvusi daudz elastīgāka, kādu to atceros vēl laiku atpakaļ (nelietoju ķermeņa kopšanas līdzekļus).

Protams, paldies arī Ingai (Inga_Hartika), kura atvēra iespēju apvienoties visām tievētgribētājām, rezultātā, uzturoties šajā vidē, automātiski „pavelcies” līdzi tīri emocionāli, līdz ar ko tālāk jau tās pārmaiņas notiek pašas no sevis, pat neko daudz ikdienā apzināti nemainot. Es sevi pagaidām nesaucu par tievētgribētāju, iespējams, arī nesaukšu, tāpat nespēju šobrīd nosaukt īsto motivāciju – kādēļ tievēju, jo īstenībā apzināti jau netievēju, svars tikai samazinās. Vienkārši jau laikam sanāca, ka beidzot sanāca. Īstais laiks, īstā vieta, īstais veids.

Ak, jā, šobrīd, ja par atskaites punktu ņemu savu slimošanu, sanāk, ka 2 mēnešu laikā mans svars samazinājies par stabiliem 8kg. Es jau gan vienmēr sev esmu patikusi, ar to man problēmu it kā nav bijis, bet tagad ir tā pacilājošā sajūta – jā, mans svars izkustējās bez piepūles! Ilgi domāju, vai pievienot bildi, bet lai jau tā virtuālā telpa top par vienu manu bildi bagātāka. Bilde tapa sakarā ar nesenajiem svētkiem mūsmājās, lai atceros, kāda izskatījos 31 gadā. Šo tad arī pievienošu – šeit esmu es ar saviem 84kg un 169cm.

Neviens jau nepateiks, kā ar mani notiks tālāk. Viena apņemšanās gan man ir – neatgriezties pie ēšanas režīma izjaukšanas.

Īsumā savilkšu kopā, kas tad ir tās manas atklāsmes, kas iegūtas šo 2 mēnešu laikā:

-        izveidoju ēšanas režīmu ar obligātām brokastīm (ja sanāk ko izlaist, izlaižu pusdienas);

-        samazināju šķidruma patēriņu, tagad tas ir līdz 3 litriem dienā, bet visbiežāk aprobežojos ar 2 litriem (izrādījās, ka varu padzerties arī no 50ml ūdens, nevis katru reizi jāizdzer 300-500ml);

-        vakara pastaigas vienai, lai pabūtu ar sevi (ar to aizvietojot 100 gramu šokolādes tāfelītes apēšanu pie datora 15 minūšu laikā, neskatoties, ka nesen ēstas vakariņas);

-        kad vēlos saldumus, tos ēdu, bet pēc ēdienreizes (izrādās, ka 99% gadījumu tos vairs nemaz negribas);

-        kad eju ledusskapja/plīts virzienā, 5x sev pajautāju „tev ēst gribas vai nevari atrast, ko citu padarīt?”;

-        vienmēr atceros, ka neviens man neatņems to šokolādi vai kūku, ko redzu savā acu priekšā (izrādās – pietiek ar kumosu, nākošais kumoss jau ir par daudz);

-        ja mājās negribas kaut ko darīt, tad vienkārši pieņemu lēmumu to nedarīt (agrāk spiedu sevi to darīt, tikai pirms tam paēdot ko garšīgu lielākai motivācijai).

 Jauku laiku pastaigām vēlot,

Dana