Pagriez dzīvi par 180 grādiem: Mūžu dzīvo, mūžu mācies

Bieži vien bērni man jautā, kādēļ mums jāiet uz skolu, uz bērnudārzu? Gribētu izaugt tik liela, kā Tu, lai nevajadzētu mācīties, jo mācīties ir tik nogurdinoši, neinteresanti, bet pieaugušajiem ir tik vienkārši. Pieaugušajam būt taču ir tik forši… Tu esi liels, dari, ko gribi, ej, kur gribi, nāc, kad gribi, nav jāguļ pusdienlaiks un nav jāraksta diktāti, jāmācās reizrēķins.

Taču man nereti iezogas vēlme vēl baudīt šo bērnudārza laiku, kad paralēli mācoties un rotaļājoties varēja diendusu pagulēt, bet tagad, kad šķietami proti burtus, proti rakstīt, proti lasīt, rēķināt, bet sarunātieS kļuvis daudz sarežģītāk… kad savējie sarunu biedri, tie, kas saprot Tavu valodu, ir tik maz… kad aprēķināt savu dzīves vidējo aritmētisko un sazīmēt īstās dzīves varbūtības ir daudz sarežģītāk, nekā atcerēties un pielietot Pitagora teorēmas, izvilkt kvadrātsaknes… dzīves skola ir daudz sarežģītāka. To dzīvojot un mācoties, vairāk apzinies, cik daudz vēl jāiemācās un jāpaspēj… apzinies, ka tas, ko vēlējies un, par ko vēlējies būt bērnībā, ne tuvu nav tam, ko dari, vai vēlētos darīt pašlaik.

Pēdējos gadus daudz lasu, daudz klausos dažādus “podkāstus”, kas Tevi aizved pie vēlmes darīt vairāk, uzzināt vairāk, izzināt vairāk, spējot arī dot vairāk. Kad aizdomājies par to, cik ļoti vēlies mācīties, lai nevis nopelnītu vairāk naudas, bet dotu iespēju gūt milzīgu prieku un gandarījumu, saņemt atalgojumu nevis eiro formātā, bet prieka formā. Kad esot pieaudzis apzinies, cik ļoti daudz vēl jāmācās, jāmācās sadzīvot pašam ar sevi, un šeit nelīdz nedz zināmais reizrēķins, nedz alfabēts, nedz arī ķīmijas formulas, bet sevis analizēšana, pētīšana un dzīves kārtības saprašana. 

Iespējams, būs tādi, kuri nosodīs, smīkņās, vai tieši otrādi – teiks, ka arī man tā bija. Šo pēdējo divu gadu laikā esmu daudz mācījusies, tai skaitā arī ALFA kursu, kurš rezultējās ar kristībām. Jā, es bērnībā nebiju kristīta, tādēļ esot šādā dzīves posmā apzinājos, ka vēlos to paveikt, jo ticu, ka ir kāds augstāks spēks, kas mūs vada, māca un sargā. Atradu sev tuvu draudzi, kur klausos dievkalpojumus attālināti, ja iespējams, tos apmeklēju arī klātienē. Ļoti patīk cilvēki tajā, mazās meitenes arī esmu vedusi uz svētdienas skoliņu, kurā viņām ļoti patika. Tā ir kā vēl viena ģimene, cilvēki ar līdzīgām vērtībām, sirds gudri un silti cilvēki, kuri dalās ar savām zināšanām un pieredzi par to, kā dzīvi jādzīvo. Protams, jau katrs mēs to dzīvojam citādāk, bet nereti ir sarežģīti jautājumi, uz kuriem mēģini rast atbildes un savā “arhīvā” nekas neatrodas.

Otra lieta, ko mācos un kas man palīdz sevi izzināt un saprast, ir apzināties savus plusus, mīnusus, iespējas un nepilnības, kuras var pārvērst plusos. Līdz šim biju dzirdējusi par arhetipiem. Klausījos arī Ugunskolā podkāstu par to un tad jau tas šķita visai interesanti. Apzināties to, kāds es esmu un strādāt ar slīpējamām lietām. Tieši tas man iemācīja plānot savu laiku, jo haoss un pašplūsma bija mans klupšanas akmens. Tieši šis arī lika man sākt pierakstīt savus mērķus un uzdevumus. Tieši šis mani piespieda vairs nebēgt, bet gan risināt un iedziļināties. Kā es līdz tam nonācu? Lieliska sieviete, manuprāt, varu viņu saukt par savu jauno draudzeni šeit, pilsētā ar rītdienu, ir aizrāvusies un viņai no sirds patīk šīs lietas, sagatavoja man manu “bildi”. Interesanti, ka tieši viņa ir arī mana fotogrāfe šeit Ventspilī, uztaisot gan skaistu ārējo bildi, gan arī izveidojot manu kopējo iekšējo bildi, kā lielisku karti tam, kur esmu tagad, kāda esmu un, kā varu nokļūt tur, kur vēlos, sevi analizējot un sevi vairāk iepazīstot. Tajā skaitā arī pieņemot šo karti tādu, kāda tā ir, nenoliedzot, nebēgot un neignorējot. Un tas, cik trāpīgi viņa pasaka, kāds Tu esi, arī šādi rodot atbildes uz sev neatbildētiem jautājumiem, jautājumiem, kuri neļauj naktīs gulēt un jautājumi, kuri traucē saziņā ar sev tuviem cilvēkiem, jo visgrūtāk taču ir saprast sev tuvos un pašam sevi.

Vai esi mēģinājusi izveidot un uzzināt savu arhetipu? Padalies, kā Tu uz to skaties?

Pastāsti arī Tu savu stāstu, ko darīji, lai piepildītu savus sapņus, kā pārvarēji sevi un cīnījies ar apkārtējo “spiedienu”?

Piedalies projektā arī TU, iedrošinot mainīt dzīvi, iedrošināt runāt par problēmām, par kurām ikdienā nerunā!

Dalīties ar savu stāstu vari Māmiņu Kluba portāla komentāros, gan Facebook un Instagram.

Kā iesūtīt rakstu?

• caur podziņu pie sava profila PIEVIENOT RAKSTU iesūti savu blogu
• Izvēlies sadaļu Sievietēm un tagus Pagriez-dzīvi-par-180-grādiem
• kad viss izdarīts, jāspiež vien SAGLABĀT, un stāstiņš ieceļos portālā!

Anonīmi savus stāstus vari sūtīt arī uz indra@maminuklubs.lv.