Pagriez dzīvi par 180 grādiem: Kas maina mūs un mūsu vērtības

Tā vienkārši nevar izmest “padsmit gadus” un mainīt domas, vērtības, prioritātes un ikdienu. Vai tomēr var? Un kas ir tas, kas to maina? Vai varbūt tā, ka šodien patīk, bet rīt vairs ne? Vai var būt tā, ka šodien garšo, bet rīt to nekārojas?

Šonedēļ šajā kontekstā ļoti daudz domāju. Pietika ar vienu telefona zvanu un sarunu, kas liktu par šo padomāt. Kas liktu kārtējo reizi apstiprināt to, ka viss plūst un mainās un, ka lielākā daļa lietu un sajūtu ir mainīgas – pārejošas. Kas šodien šķita visa mana pasaule, pēkšņi kļuvusi sveša… Vai šī pasaule spēj nogurdināt, spēj izsmelt? Kad pienāk šis brīdis un,  kas to visu maina? Kādam ir nepieciešama visa dzīve, lai saprastu, ka esi dzīvojis aplami, kādam izdodas šo visu mainīt konkrētā dzīves posmā, lai piepildītu un izjustu to, kas nebija sajusts. Vai šīs izmaiņas ir saistītas ar to, ka dzīvojam ilūzijās, vai tas ir saistīts ar vilšanos sevī, apkārtējos, sajūtās? Vai posmā, kad apzinies, ka tas viss ir tikai tehnika, ka pārstāj to sajust ar sirdi, kad neiesaisti vairs tajā savu visdārgāko rīku?

Paldies par šo sajūtu un iespēju domāt par šādu tēmu, par iespēju to pieņemt kā dzīves sastāvdaļu, kontekstā arī ar attiecībām, ar darbu, ar sajūtām, sadzīvi, dzīves vietu, ikdienu… Ja visu dzīvi esi spēlējis klavieres, bet pēkšņi kādā brīdī saproti, ka tas nesniedz gandarījumu, ka to nedari vairs ar sirdi un šausti sevi – ko darīšu tālāk, es taču neko citu neprotu… līdzīgi kā ar sportu, kad sportisti beidz savu karjeru un mēģina darīt, ko citu… jo kļūst par vecu, sevi “izdzen”, “kļūst neaktuāli un nepopulāri”, paaudzes nomaina paaudzi… Vai tā tiešām var būt un, vai tas ir norma? Jo apkārtējie taču no Tevis sagaida, ka to Tu proti un vēlies darīt visvairāk… ka tas ir tieši tas, kas Tev vajadzīgs, bet kā ar to, ko jūti Tu pats un, kā sadzīvot ar to, ka šīs sajūtas var kardināli mainīties. Iesākumā Tu dari to, jo nespēj “atmest”, nespēj palaist to, kas gadiem sagādāja prieku, ar cerību, ka sajūtas atgriezīsies. Bet tā nav un tas ir normāli – Tu vari sevi izsmelt konkrētā posmā un jomā, Tu vari gribēt darīt ko citu, neatkarīgi no vecuma, statusa un pagātnes, ar jauniem mērķiem, plānie un uzdevumiem….Sagaidot no apkārtējiem mēs piemirstam, ka arī viņi ir tikai cilvēki, kuriem ir tā iespēja sajust, izdzīvot, meklēt…

Es neesmu no tiem cilvēkiem, kurš spētu visu mūžu nostrādāt vienā darba vietā, amatā, pildot rutīnu katru dienu vienu un to pašu… Vakar par šo domājot saņēmu apstiprināju ar faktiem, ka man tas tiešām tā ir – bija taču man lielisks darbs, dinamisks, neprognozējams, aizrautīgs, bet tad tiešām kādā dienā, sēžot birojā Tu saproti – tas nav tas, ko vēlos darīt nākotnē, vēlos pamēģināt, ko citu dodot iespēju kādam citam būt šeit, manā vietā, spējot darīt šīs lietas citādāk un, iespējams, tas ir tieši tas, kas šeit ir visvairāk vajadzīgs. Es no savas puses līdz šim esmu ielikusi visu sirdi, laiku, sevi, bet jūtu, ka man vairs nav, ko dot nedz citiem, nedz saņemt sev šo prieku sirdī. Protams, ir cilvēki, kuri tehniski, kā roboti var iet, darīt, bet ne visi un nav svarīgi, cik gadus, mēnešus, dienas, stundas Tu ieguldīji, lai virzītos uz mērķi, lai izdzīvotu sajūtas, bet tiklīdz Tu pietuvojies šim, ir jāvirzās un citu mērķi, uz augstāku, gūstot vēl lielāku gandarījumu, piepildījumu, bet nestāvot uz vietas un nesamierinoties. Ļaujot pamēģināt lieliskam “pianistam” savas prasmes interjera dizainā, un, ja nu tomēr, šis pianista laiks ir pagātne, bet sirdi piepilda, kas cits.

Tādēļ es ik pa laikam gan mācos, gan arī kardināli kaut ko pamainu, ļauju iespējām paplašināt manu redzes loku, ļaujot pamēģināt to, kas kādreiz šķitis svešs…un tas nekas, ka tam, kas šķitis līdz šim visa mana pasaule, ir ziedots tik daudz laika. Tas viss ir bijis un tajā brīdī izdzīvots, izauklēts, izraudāts, izlolots un mīlēts… Un man tiešām vairākkārt dzīvē ir bijušas situācijas ar sajūtām, kad vēl vakar Tu vēlējies iet, darīt, realizēt jaunas idejas, bet šodien… tu sēdi un domā – ko es daru, kādēļ es daru…tas nav tas, kas sniedz man prieku, esmu šeit visu paveikusi un mans laiks ir kaut kam citam… tādēļ sev ik pa laikam atgādinu – dari to, kas sniedz Tev prieku, sajūti sirdī to sajūtu, ka tas ir tas, ko vēlies tieši šeit un tagad un nenožēlo, ka kaut ko maini, kardināli maini…. Tas nekas, ka ir iegūts bakalaura, vai maģistra grāds pedagoģijā, tas nenozīmē, ka skolā, vai bērnudārzā Tev jāpavada viss mūžs… ar tām zināšanām un pieredzi, ko esi guvis šajā laikā, Tev noteikti pietiks startam, kam jaunam un tam, kas atkal sirdī dod prieku.

Pastāsti arī Tu savu stāstu, ko darīji, lai piepildītu savus sapņus, kā pārvarēji sevi un cīnījies ar apkārtējo “spiedienu”?

Piedalies projektā arī TU, iedrošinot mainīt dzīvi, iedrošināt runāt par problēmām, par kurām ikdienā nerunā!

Dalīties ar savu stāstu vari Māmiņu Kluba portāla komentāros, gan Facebook un Instagram.

Kā iesūtīt rakstu?

• caur podziņu pie sava profila PIEVIENOT RAKSTU iesūti savu blogu
• Izvēlies sadaļu Sievietēm un tagus Pagriez-dzīvi-par-180-grādiem
• kad viss izdarīts, jāspiež vien SAGLABĀT, un stāstiņš ieceļos portālā!

Anonīmi savus stāstus vari sūtīt arī uz indra@maminuklubs.lv.