Pagriez dzīvi par 180 grādiem: Īstais laiks jauniem piedzīvojumiem un sajūtām

14. Dec 2022, 00:00

Līdzīgi, kā zaudējot tuvu cilvēku, nereti apkārtējie mēdz mēļot par to, cik ātri, vai ilgi Tu atkal ļausies attiecībām, dzīves baudīšanai un jaunām sajūtām. Jautājot sev, kad tieši būs īstais laiks – mēnesis, gads, pus gads, divi gadi, kad bērni izaugs, vai, tuvojoties četrdesmit jau sen tas vilciens ir aizgājis… Kas šo laiku nosaka? Vai laika sprīdis, vai tomēr Tavas iekšējās sajūtas… kā nesasteigt, bet ļaut sev piedzīvot īpašus mirkļus, kas nav saistīti ar darbu, bērniem, bet to foršo “kņudoņu” krūtīs.

Man līdz šim nav bijis problēmu ar uzmanības trūkumu no pretējā dzimuma puses, dažādi uzmanības apliecinājumi, vēstules sociālajos tīklos. Man ir arī daudz tieši vīriešu dzimuma pārstāvju paziņu lokā, ar kuriem izveidojusies lieliska komunikācija. Lai arī attiecību ziņā jau ilgu laiku jutos viena, arī esot laulībā un dzīvojot zem viena jumta ar vīru, grūti bija “noķert” to iekšējo sajūtu, ka vēlētos sev līdzās kādu vīrieti. Teikšu godīgi, pierodi pie vientulības un sajūtas, ka rēķinies tikai pats ar sevi, patīk, ka brīvais laiks ir atvēlēts tikai Tev pašai un bērniem. Bet šādi dzīvojot nereti piezogas skumjas un sajūta, ka draudzenēm ir ģimene, attiecības, mīļotais vīrietis, bet es esmu viena ar bērniem un tad tieši šādās sarunās ar draudzenēm, radās doma par “prikola pēc” piereģistrēšanos Tinder. Teikšu godīgi, uzticība šim nebija, bet tā kā jau sākumā mērķis bija “prikols”, tad piereģistrējos. Tīri sievišķīga interese par to, kādi vīrieši “dzīvo” šeit, ko meklē un, kāda būs interese tieši par mani. Atsaucība bija milzīga, desmitiem vēstuļu dienā, simtiem “like”, līdz tie pieauga līdz tūkstošiem, kur visiem izsekot nebija iespējams. Tas tiešām bija kļuvis par “prikolu” ikdienu. Bija arī randiņi, video zvani ar tiem, kuri nebija “vietējie”. Bet atsijājās ļoti ātri, jo 95% jau komunikācija pašā sākumā nebija tāda, kādu gaidīju un tad ņēmu talkā dažādas metodes kā viņi paši atsijājās un lielākajā daļā tas nostrādāja, kad pateicu, ka esmu mamma četriem, vai arī to, ka kļūt par mammu vēl kādam mazulim neplānoju. Un komunicējot ar tik daudziem vīriešiem sapratu, ka mums katram uz šīs zemes ir savs stāsts par attiecībām, ir savas vērtības un plāni nākotnei. Ne visi meklē tikai vakara izklaidi, ne visi ir alkoholiķi, vai atkarībnieki un ne visi savus bērnus aizmirst tiklīdz izvācas no mājām… un ir vīrieši, kuri gadiem ejot ir mainījušies, kuri neslēpj to, kādi dzīves posmi izdzīvoti un, kādas kļūdas pieļautas, ko vēlētos piedzīvot, iemācīties un labot.

Vēlēsieties zināt, kā man beidzās mans “prikols” Tinderī? Ar iespēju sev jaunām attiecībām, ar iespēju mācīties atkal no jauna, sevi analizēt un veidot jaunu savu komandu. Vai ticu “rozā brillēm” ? Laikam jau nē, jo gadiem ejot šīs rozā brilles maina krāsu un, iespējams, nespīd tik spilgta “saule”, lai tās būtu nepieciešamas. Tu attiecības uztver jau citādāk, Tu sevi un savu lomu tajās uztver citādāk. Tu neuzdod jautājumus, kā būs, vai šīs būs īstās? Tu ļaujies dzīvot šeit un tagad, ļaujies iespējai tās baudīt. Protams, neviens nav ideāls un tādam nav nemaz jābūt, citādāk, kā gan mēs mācītos un augtu? Es arī apzinos, cik izaicinoši būs veidot jaunas attiecības, kurās jāpielāgojas tik daudz kam, kurās jāpatīk tik daudziem, jo katrs mēs esam personība un katrs mēs nākam ar savu piedzīvoto pagātni un emociju bagāžu. Apzinājos arī to, ka ne visi būs gatavi pieņemt mani tādu, kā esmu un mani ar maniem četriem bērniem.

Vēl joprojām smaidu atceroties to, kā pateicu, un, kāda reakcija bija par to, ka esmu mamma četriem. Domāju, ka “atsijāsies”…Ticiet, vai ne, otrā galā bija klusums uz vairākām minūtēm. Redzēju, ka ziņa izlasīta, bet atbildes nav… tad pēc laika ziņa – nē, nedomā, ka es nobijos, man tikai tas “jāapjēdz”. Un tas ir tikai normāli, iedomājieties, ja esi radis pie klusuma, dzīvo ērti divistabu dzīvoklī, vizuāli iepatīkas kāda sieviete un tad pēkšņi – es neesmu viena, mēs esam pieci. Vēl kādu laiku sarakstījāmies, līdz sapratām, ka jāsazvanās, tad jāsatiekas un arī pirmā tikšanās varētu notikt, lai visi ķeksīši saliktos… komunikācija vēstulēs ir, balss un runas stils arī varētu teikt, ka ir, sirsnība un gādība jau attālināti arī ir… bet ziniet, visu laiku tā kā novilkta “stāvbremze”, ar domu – nesasteidz, neskrien… un tad man radās doma kārtējam “prikolam” – vienīgais brīvais laiks man ir naktī starp darba beigām 23jos un agro lidmašīnas reisu uz Kopenhāgenu, kur lidostā jābūt ap sešiem. Jo tajā laikā tiešām es strādāju bez brīvdienām, tik, cik aizlidot pirmo reiz ciemos pie dēla un viņa spēli un atlidojot arī uzreiz braucu uz nakts maiņu. Un iedomājieties… šis cilvēks man pasaka – ok, tikai saki, cikos un, kur man jābūt, es būšu, es Tevi aizvedīšu uz lidostu, tas nekas, ka uz Rīgu jāmēro vairāk kā 180km. Līdz pat kādiem 21iem es neticēju, ka viņš atbrauks, bet, kad atsūtīja foto ar kafijas krūzi auto un startu no Pilsētas ar rītdienu, sapratu, ka viņš tiešām brauc un man pēc darba ir tikai stunda, lai aizbrauktu uz mājām, ieietu dušā, sapucētos un paņemtu čemodānu… Tikšanas ar ziediem, uzservētiem augļu šķīvjiem, vīnu, tas viss novembra beigās, mašīnā un bagāžniekā, jo tas bija laiks, kad “nepotētos” kafejnīcās neielaida, bija jāimprovizē citādāk. Tādi šķietami sīkumi, bet patīkami un apzinies, ka Tevis dēļ viņš ir centies. Tad arī sarunas gaitā sapratām, kur iepriekš esmu viņu redzējusi un tieši tas, ka viņš šķita zināms, bija iemesls, kādēļ viņu apstiprināju Tinder. Izrādās viņš kādreiz dzīvoja netālu no mana veikala un iespējams esmu viņu redzējusi vai nu uz ielas, vai arī tuvākajā veikalā. Ātri pagāja laiks līdz lidmašīnai, labi, ka man nebija nododamā bagāža un biju jau piereģistrējusies reisam laicīgi. Un tā nu ir sanācis, ka veidojam savu komandu jau gadu, pielāgojoties, mācoties, piekāpjoties un baudot, kad arvien biežākas kļuva ciemošanās Kurzemes pilsētā ar rītdienu, arvien vairāk tika iemīlēta tieši šī pilsēta, šādi dodot sev iespēju jaunām attiecībām.

Mēs nekad nezinām, kas mūs gaida rīt, mēs nezinām, kā būs pēc nedēļas, mēneša, gada. Iet visādi, bet ir šī komandas sajūta, ir sajūta, ka Tu esi svarīgs, ir sajūta, ka varu beidzot būt vāja, ir sajūta, ka par mani rūpējas un, ka rūpējas arī par maniem bērniem, lai arī atskatoties gadu atpakaļ, grūti tobrīd bija iedomāties, ka mēs dzīvosim šādi sagaidot 2022.gada Ziemassvētkus, jo es taču vīru nemeklēju un viņš arī nedomāja, ka viss izvērtīsies šādi, apzinoties, kā viņš bija dzīvojis un dzīvi tvēris līdz šim…

Pastāsti arī Tu savu stāstu, ko darīji, lai piepildītu savus sapņus, kā pārvarēji sevi un cīnījies ar apkārtējo “spiedienu”?