Pagriez dzīvi par 180 grādiem: Atrast jaunu darbu

11. Jan 2023, 09:35

Tik daudz pēdējos gados izdzīvoti dažādi pārbaudījumi dažādās sfērās, kas viennozīmīgi ir bijis gan kā mācību stunda, gan “izturības mērīšana”, gan jaunu cilvēku iepazīšana, sevis analizēšana, kā arī kopumā dzīves dzīvošana pēc citādākiem noteikumiem. Vai darba meklējumi ārpus Rīgas ir tik pat sarežģīti, kā Rīgā? Arī šajā sfērā izaicinājumu pēdējos gados nav trūcis, tai skaitā jaunajā mājvietā.

Tad Tu apzinies, ka kādā dzīves posmā darbs ir izdzīvošana, kādā citā - sevis apzināšanās, vēl kādā - sirds lieta un karmas punktu “krāšana”, kādā, iespējams, sev titulu “vākšana”. Un šādi mēs katra izejam cauri šim aplim savas dzīves laikā. Un nebūt vienu reizi. It sevišķi, ja ļaujies sev pāršķirt dzīves lapas puses vairākkārt.

Kad jānostājas uz kājām un vēlies dzīvot bez stresa, Tu esi gatavs sevi izaicināt ar domu – es varu, daudz varu. Nevienam nav noslēpums un lielākā daļa no sievietēm, kuras saskārušās ar šķiršanos un audzina bērnus, zina, cik ļoti ātri vīrietis – tēvs - pēc šķiršanās aizmirst, cik maksā bērnudārza ēdināšana, vokālās nodarbības, komunālie maksājumi, zābaki, kino, auklīte, zāles utt. Ar valstī noteikto minimumu noteikti ir jāpietiek, vai ne? Vai šie vīrieši strādā arī par valstī noteikto minimālo algu? Tas viss, protams, ir uz katra tēva sirdsapziņas, bet, ko mēs, sievietes, darām, izdzenam sevi, lai kompensēto to, ko otra puse nespēj bērnam dot. Apdomājiet, vai mums vienai būtu vajadzīgs četristabu dzīvoklis, vai mums vienai būtu obligāts auto, cik finanses nepieciešamas, lai visa ģimene spētu aiziet uz kino, restorānu, SPA? Un tad tā Tu variē – šomēnes jauni zābaki, siltās bikses vienai meitenei, es savu mēteli gaidu jau 2 mēnešus, varu pagaidīt arī trešo, vai arī jāpaņem papildus maiņas un jāpastrādā nevis 40 stundas nedēļā, kā standartā ierasts, bet 65. Tu sāc “skaitīt”, ieejot veikalā, kad iztērē naudu niekos, cik stundas man bija jāstrādā, lai šo atļautos.

Biju savā galvā iedomājusies, ka Ventspilī viss būs vienkārši, līdzīgi, kā ar dzīvokļa īri un skolām, darbs, kas būtu man pieņemams, vienkārši nebija. Tādēļ teju četrus mēnešus mana ikdiena vēl joprojām bija starp Rīgu un Ventspili, strādājot dubultās maiņas, lai tikai ātrāk tiktu mājās. Sāku arī pieņemt to, ka cilvēki šeit Kurzemē ir ļoti “vēsi”. Iespējams, tādēļ arī darba ziņā dažādi izaicinājumi. Un, kad sāc šo uztvert bez steigas un stresa, šķietami lietas sakārtojas pašas no sevis. Un tad, kad neiespringstam, tik daudz kas sakārtojas negaidīti un ātri. Tad sev devu uzdevumu – katru nedēļu izsūtīt vismaz divus CV nedēļā. Šādi dodot iespēju sev, ka mani kāds pamanīs. Pētot CV online, ss.com un citus portālus darba meklētājiem, tā arī darīju. Izpildīju sev uzdoto uzdevumu un pēc kāda laika arī sāku saņemt uzaicinājumus uz pārrunām. Es tieši tā arī sevi nostādīju -bez steigas un šoreiz tiešām meklēšu darbu, izvērtējot dažādus aspektus, ne tikai atalgojumu, bet arī izaugsmes iespējas un dažādus izaicinājumus. Lai būtu vairāk plusiņi dažādās sfērās. Ja kādreiz “bēgu” no ikdienas angļu valodā, tad tagad visa mana ikdiena darbā 80%ir tieši angļu valodā. Kārtējais pārbaudījums manai komforta zonai? Tieši tā, ja baidījos pat nosūtīt CV, tad apzinājos un teicu Tev – viņi taču nezina Tevi, aizsūti, ja aicinās uz pārrunām, domāsi, ko darīt tālāk. Tālāk pirmās pārrunas, tad otrās, tad trešās. Ar katru reizi pieķerot sevi pie domas – kā būs, tā būs, ja viņi manī saskatīs potenciālu, tad šo darbu arī dabūšu. Protams, atalgojums ir mazāks, nekā iepriekš, tādēļ nākas starpību “pievilkt” ar papildu darbiem, bet vide ir tik interesanta… ļaujot sev mācīties lietas, no kurām iepriekš bēgu, ļaujot iepazīt cilvēkus un vidi, no kādas iepriekš izvairījos, jo tieši šādi man ir iespēja šīs savas sfēras “pieslīpēt” un patiesi iepazīt.

Kārtējo reiz es pārliecinos, ka dzīvei ir jāļaujas, pretojoties, vai arī “iespringstot” nekas nenotiek. Vajag ļauties plūdumam, neaizmirstot, protams, arī to, ka pašam ir jādara kaut vai nedaudz, ir jāredz tas, ko Tev dzīve piespēlē, jo tieši tas ir tas, kas tev vajadzīgs konkrētā laikā.

Līdz ar pārmaiņām privātajā dzīvē, nereti nākas mainīt arī dzīves vietu, un ne jau pārceļoties no Purvciema uz Ziepniekkalnu. Un tad, kad šī pārcelšanās ir tik kardināla, nākas saskarties ar kārtējiem pārbaudījumiem un izaicinājumiem. Kas ir tie galvenie iemesli, kādēļ par labu “iekrīt” konkrētās dzīvesvietas izvēle?

Tas noteikti katram ir savs, tādēļ arī šoreiz man talkā nāca plusu un mīnusu tabula, kuru es sev taisīju arī pieņemot lēmumu par šķiršanos. Mani ieguvumi pret maniem zaudējumiem finansiālā un emocionālā ziņā. Un, kas bija manu plusiņu un mīnusu sarakstā?

Nodzīvojot vairāk kā gadu vienai, arī pārdzīvojot ziemu Pierīgas mājā, sapratu, ka nākamo ziemu vēlos dzīvot komfortā, ka nākamo mācību gadu bērniem vēlos tur, kur ērti ar kājām izstaigāt, neesot atkarīgai ar izvadāšanu, kā arī vēlējos būt pēc iespējas tālāk no mazāko meitu tēva. Jo mūsu uzskati par bērnu audzināšanu kardināli atšķīrās, kā arī viņš nerespektēja mūsu privātumu, ierodoties mājā, kad vien vēlas, nosakot savus noteikumus, kas mūsu ikdienu padarīja sarežģītāku. Tā nu saku meklēt ss.com dzīvokļa piedāvājumus lielākajās Latvijas pilsētās, vienu brīdi apsvēru iespēju par pārcelšanos uz Dāniju pie lielā dēla, kādu brīdi domāju par pārcelšanos tuvāk vecākiem Gulbenes pusē. Bet tad apzinājos, ka tur ir grūtības ar darba vietām, dzīvokļiem, bērniem nav plašs nodarbību un izklaižu klāsts, kā arī ciemošanās pilsētā ar rītdienu vairāk kā pus gada garumā bija kļuvusi par ikdienu. Pierodot pie jūras rokas stiepiena attālumā, pierodot pie miera, pie ikdienas mierīgas baudīšanas. Tad nu sāku pētīt, ko Ventspils piedāvā bērniem, skolēniem un šī bija viena no retajām pilsētām, kur viss ir – skaista vasara ar bagātīgiem pasākumiem, sakopta vide, bērniem bezmaksas grandiozi rotaļlaukumi, izklaides iespējas, baseins, Olimpiskais centrs, mākslas skola, mūzikas skola, sporta skola. Ja vēlies baudīt kino, nav jābrauc uz Rīgu, vēlies SPA atpūtu, arī tā ērtā attālumā. Tā nu jau vasaras sākumā tika pieņemts lēmums par labu Ventspils pilsētai, kā mūsu jaunajām mājām. Šķietami pavisam pretējā Latvijas puse, ja salīdzinām ar dzimto novadu. Pavisam sveša vide, sveši cilvēki, bet miers un iespējas… ļoti iespējams, ka tieši svešums ir tas, kas mums visām nepieciešams, ar iespēju tiešām rakstīt mūsu nākotni tīrā, baltā lapā, ne meklējot tīru lapas stūrīti jau sarakstītā, saburzītā, nosmērētā… ja reiz ir iespēja pāršķirt tīru baltu lapu un to vēl ir kāds pulciņš, tas jāizmanto…

Tā nu sākās mūsu pirmās problēmas, jo gribēšana ir viens, bet realitāte pavisam kas cits. Uzsākām 3-4 istabu dzīvokļa meklējumus un visu vasaru tie bija bez rezultātiem. Izrādās kūrorta pilsētā dzīvokļi īrei ir deficīts, kur nu vēl lielas platības. Bet, ja kas parādās, tie ir 1-2istabu un cenas augstākas kā galvaspilsētā, vai arī izīrējam bez mājdzīvniekiem un bērniem. Parādiet man cilvēkus, kuri vēlēsies vismaz 3 istabu dzīvokli dzīvojot divatā. Visu vasaru katru dienu sēdēju ss.com un meklēju, ievietoju arī ziņu savā FB profilā, bet nekā. Ar katru dienu, tuvojoties 1.septembrim, izmisums bija kļuvis lielāks. Izmisums par dzīvesvietu mijās ar satraukumu par skolām, bērnudārzu, darbu un vēl augusta sākumā mums šis viss bija “tumša bilde”. Biju izpētījusi skolas, atsauksmes par tām, sapratusi, kur vēlos, lai meitenes mācītos, bet… kārtējais pārbaudījums arī šeit, jo skolās vienkārši vietu nav, neiet runa, ka vietu nav “prestižākās skolās”, vietu Centra skolās nav vispār, vienīgi krievu plūsmā ir iespējas…. Katru dienu cerēju, ka kāda no skolām pados ziņu un būs noticis brīnums. Katru dienu sevi centos mierināt, ka viss sakārtosies un nevar būt tā, ka neviena no sfērām nesakārtosies un to, ka viss, kas notiek, notiek tad, kad tam jānotiek….

Tā mums dzīvoklis paradījās 25.augustā, ar steidzīgu mantu kravāšanu un pārvākšanos, 29.augustā notika brīnums un vietas 2.un 8.klasē parādījās arī skolā, kura bija netālu no dzīvokļa, bet 31.augustā saņēmu ziņu, ka mazākajai meitiņai ir vieta bērnudārzā, arī ērtā attālumā no dzīvesvietas. Kā, lai netic brīnumiem un tam, ka kāds vienmēr par mums ilgtermiņā rūpējas un mūs saudzē. Tā es arvien vairāk mācījos nesatraukties par lietām, ko nespējam mainīt. Vairs nesatraucos, kas būs ar māju, kurā nedzīvojam, vairs nesatraucos, ka darbs vēl arvien ir Rīgā, jo ticēju, ka viss šis, agri, vai vēlu sakārtosies un tas notiks tad, kad tam būs īstais laiks.

Jautāsiet, kā ir dzīvot pilsētā ar rītdienu? Ir skaisti un ērti, bet ir arī daudz nianses, jo katram novadam ir savas iezīmes, katrā novadā cilvēki ir citādāki. Bērni šeit jūtas ļoti labi, ļoti ātri iejutās skolās un bērnudārzā, skolotāji ļoti atsaucīgi un sirsnīgi. Kā man pašai sajūtas? Es neko nenožēloju, lai arī viss nav vienkārši un par šo jau nākamajā stāstā, kas būs kontekstā ar darbu un jaunām iespējām šajā sfērā, sadzīvojot ar kurzemniekiem.

Pastāsti arī Tu savu stāstu, ko darīji, lai piepildītu savus sapņus, kā pārvarēji sevi un cīnījies ar apkārtējo “spiedienu”?