Mūsu gaišie Ziemassvētki

Ar katru gadu Ziemassvētkus mūsu mājās vairāk gaida, gatavojas tiem, nekā svin. Ja ar svinēšanu saprot pie galda sēdēšanu un dāvanu saņemšanu, došanu. Protams, arī tas viss ir, bet daudz lielāks darbs, enerģija, attieksme un mīlestība tiek ielikta, tieši gatavojoties Ziemassvētkiem. Kad mazās un lielās rokas gatavo dažādus rotājumus, sākot jau ar Adventes vainagu, raksta pašgatavotas apsveikumu atklātnītes un ar priekā un gaidās trīcošu sirdi atver katru aploksni, kas guļ mūsu pastkastītē. Šogad pa pastu saņēmām ļooti daudz apsveikumu! Man neizsakāmi liels prieks, ka kartiņu sūtīšanas paradums (un izgatavašanas) nav nekur pazudis-tieši otrādi, šķiet, tas pieņēmies atkal spēkā un ir populārs.

Tieši gatavošanās svēkiem ir lielākie svētki. Būt kopā, plānot kopā, darīt kopā. Un mums arī patīk apmeklēt dažādus svētku pasākumus-gan koncertus, gan teātra izrādes, gan pašu bērnu pasākumus. 

Mūsu ģimenē 24.decembra rīts iesākās ar iešanu pēc eglītes. Citus gadus esam to braukuši uz mežu paši sagādāt, pie viena pabarojot arī meža zvērus, atstājot koku zaros iekārtus burkānus. Šogad ārpus Rīgas nebraucām. Gājām vien visi 5 uz tuvējām tiedzniecības vietām nolūkot īsto. Šis Terēzei bija pirmais gājiens pēc egles.  Visu ceļu atgādināja, ka mums jāiet pēc ""egas", bet "kāja paslīdēja", un mazliet novirzījās meitēns no mērķa. Nu nekas, kad mazliet izspēlējās, ceļu bija gatava turpināt. Kad tā īstā, mūsējā, eglīte bija atrasta, puikas nesa mājās. Paši gribēja-lielais, protams, uzņēmās smagāko darbu, bet jaunākais dēls-vienkārši pieturēja:)

Kad egle droši atgādāta mājās un nostiprināta smilšu spainī, var sākties lielā pušķošana. Arī šogad mēs ar vīru šai nodarbei roku nepielikām-bērni paši visu izrotāja, kā gribēja. Lika tās bumbas, ko atrada par labu esam. Terēze arī uz zemākajiem zariem dūšīgi kāra pašgatavotos smilšu mīklas  darinājumus. Manuprāt, bērniem izdevās ļoti krāšņa un skaista eglīte. Īsta Ziemassvētku rota!

Tad bērni sāka cept piparkūkas, bet beigās pie to cepšanas palika vien lielais dēls. Tad nu viņš ļāva vaļu fantāzijai. Es tikai ieliku krāsnī pannas vienu pēc otras un ņēmu laukā. Super, ka ir tik lieli bērni, kas var tik daudz palīdzēt!

Jau svētku vakariņu laikā vidējais dēls nemitīgi prašņāja, kad tas vecītis atnāks, kur viņš kavējas. Ēst nemaz nebija piedabūjams. Izsecinājām, ka nevar vairs kavēties, tāpēc gājām laukā pagalmā visi, jo suns ierējās. Un kamēr tētis, mamma, mazā princese un vidējais bērns cītīgi pētīja, kāpēc vārtiņi palikuši vaļā, kāpēc kāda zvaigzne tik spoži iededzās debesīs, un visi četri skrējām apkārt mājai lūkoties, vai nav kādas pēdas, kādas norādes par to, ka Ziemassvētku vecītis ir bijis, tikmēr kāds patiesi bija paviesojies, jo pa logu ieraudzījām, ka zem mūsu eglītes novietoti dāvanu maisi. Kāds bija neviltots prieks un izbrīns "kā? pa kuru laiku? kā es neredzēju?", kas mijās ar "ko viņš man atnesis?" Gājām tik iekšā, lai vērtu dāvanas vaļā. 

Mēs katru gadu skaitījām dzejolīšus, bet šogad bija atļauts arī dziedāt, dejot, spēlēt klavieres un akordeonu. Tāpēc gan kopīgi uzdziedājām "Ak, eglīte", gan ar mazo princesi griezāmies dejā un skaļi aplaudējām paši sev, gan mēs, vecāki, mulsām un stostījāmies, kad bija jāskaita kaut kas mūsu pašu bērniem. Kā tādi bērni:)

Katrs saņēma ko sirsniņai tuvu un mīļu. Terēze savā dāvanu maisā pat pamanījās ielīst un pazust:)

Bija ļoti, ļoti jauki un sirsnīgi. Bērnu acis tiešām spīdēja priekā. Un tas ir vislielākais gandarījums, vislielākā dāvana, kad redzi, ka bērnam ir paticis, ka viņš ir laimīgs tur, kur atrodas-savā ģimenē.

Pēc dāvanu sanemšanas, protams, bija mazliet jāpaspēlējas, bet tad jau lēnām līdām gultās, kur mazākajiem palasīju Mērijas Meipsas-Dodžas skaisto grāmatu "Sudraba slidas".  (Starp citu, šobrīd Zvaigzne ABC grāmatnīcās tai ir īpaša cena)Noteikti jāaiziet arī uz izrādi Nacionālajā teātrī. Pirms Ziemassvētkiem nedabūju biļetes, toties dabūju uz citu skaistu pasākumu, tāpēc 25.decembrī ar saviem puikām devos uz Ķīpsalas halli, kur notika Rīgas Ziemassvētku koncerts. Kaut arī pasākums it kā lielā hallē, tomēr svinīguma netrūka, bet mākslinieki, ar Vestardu Šimkus un viņa sievu Elīnu Šimkus, koru dalībnieki, Marts Kristians Kalniņš u.c. radīja burvīgu ziemas, Ziemassvētku sajūtu, dziedot un atskaņojot tiešām pērles. Ļoti, ļoti iedvesmojošs un gaišs koncerts. Pēc tā ar puikām gājām kājām pāri Vanšu tiltam uz centru (tur gan savam zabaciņa pazaudēju papēdi:D) un jūsmojām, ka Rīga šogad kaut kā īpaši saposta. Ļoti skaisti un gaiši. 

Otrajos Ziemasvētkos mēs nedarījam neko-likām Vecīša atnesto 3 D puzli, vērām viņa nestās krellītes un grauzām piparkūkas un mandarīnus. Dedzinājām eglītē svecītes, ko atkal mazajai meitenei dikti gribējās nopūst:) Vienkārši bijām kopā.  

Šie bija ļoti balti (kaut arī bez sniega), vienkārši un ļoti mūsu Ziemassvētki!